Andris Ansis Špats, ķīmiķis: Bēdas ar uguņošanu  (58)

Uguņošanas radītais posts Bīriņos

Biežie salūti padzina no Bīriņu pils jumta svēteļu ģimeni, suņi kļuva nervozi, un govis norāva pienu. Cik likumīga ir šāda iejaukšanās vietējo iedzīvotāju dzīvē, vai raķešu atliekas, kas krīt uz apkārtējo iedzīvotāju laukiem, nav ugunsbīstamas, vai pēc raķešu sadegšanas zemē neuzkrājas kaitīgas ķīmiskās vielas – tie ir pilnīgi loģiski un pamatoti jautājumi, kurus esmu pētījis šajās piespiedu bezmiega naktīs.

Pretēji Latvijas Republikas likumiem, nesaņēmām atbildi nedz no Vidrižu pagasta padomes, nedz no dabas sargātājiem Limbažos. Tāpēc pakāpeniski krājām novērojumus, analīzes, lai pilsētu un ciemu "varenos" piespiestu godīgi runāt un maksāt par saviem mēsliem.

Esmu ne tikai ķīmiķis, bet arī viens no pirmajiem dzērveņu audzētājiem Latvijā. Kad ievedu no citām valstīm dzērveņu dēstus, uz robežas vienmēr bija jāpaziņo visas dabai "kaitīgās" vielas, ko ieved, un tad jāmaksā nodevas pat par špagata auklu, par dzelzs stiepli, par maisiem, jo, pēc likuma, pat to utilizācija sadedzinot nes zaudējumus Latvijas dabai. Toties par salūta raķešu sastāvā ietilpstošajām bīstamajām vielām un to kaitīgumu sadedzinot zināšanu nebija pat Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, nedz arī Labklājības ministrijas Valsts darba inspekcijā.

Izrādījās, ka tikai daļu no salūtiem Latvijā veic licencētas firmas, tāpēc neviens nevar būt drošs, kāda satura salūtus viņi šauj gaisā. Pavērojot Bīriņu ezera ledu pēc salūtiem, tur var atrast pat sprīdi biezā ledū izkausētus caurumus 10 līdz 25 cm diametrā. Uz salūtu varbūt ir patīkami skatīties no malas, bet, ja šādus nodeguļus zemnieki atrod pie ēkām ar skaidu jumtiem, pie malkas krāvumiem un siena šķūņiem, tad bailes pēc katra salūta spiež celties un pārbaudīt apkārtni – vai kaut kur jau nedeg.

Te jāatgādina vietējā grāfa Aleksandra Mellīna jau gandrīz pilnīgi aizmirstā 200 gadus vecā prasība – mīlīga un dievbijīga izturēšanās pret meža un mājas dzīvniekiem... Šogad dzimtbūšanas atcelšanai liela jubileja, bet retais zina, ka šie likumi tapa Vidzemē, Bīriņos grāfa Mellīna vadībā. Viņa doma "Mana lielākā rūpe – lai zemnieki Bīriņos un Eikažos turīgi kļūtu, lai katrs ar lepnumu teiktu, lūk, kur iet bīriņieši, eikažnieki..." šobrīd skan visai nepierasti.

Pārāk daudz negadījumu un nelaimju Latvijā ir uz pirotehnikas rēķina. Pilsētās vide jau ir piesārņota, bet lauku apvidu tīrumu, pļavu un ūdeņu tīrību nopietni var apdraudēt jaunmodīgā aizraušanās jeb izrādīšanās ar salūtiem.

Smago metālu bagātība Bīriņu ezerā

Manā rīcībā ir Pasaules mineroloģisko datu bāzē esošās zemes un ūdens analīzes no Laugas purva, kas veiktas, lai pamatotu dzērveņu audzēšanas projektu. Jāpiebilst, ka ūdens no šī purva pēc četriem kilometriem ietek Bīriņu ezerā. Toreiz Amerikas zemnieki teica, ka mēs neapzināmies, cik ļoti vērtīga ir mūsu fantastiski tīrā Latvijas zeme! ASV analizēja desmit smago metālu sastopamību un daudzumu, kuru bīstamību pasaulē vairs neapstrīd. Šīs analīzes mūs pamudināja iet viņu pēdās un skatīties, kas notiek Bīriņos un ko varētu sagaidīt Rīga pēc savas 800 gadu jubilejas uguņošanas.

VARAM Latvijas Vides aģentūras laboratoriju daļā Jūrmalā redzēju tik mūsdienīgu tehniku, par kādu savulaik ķīmiķi varēja tikai sapņot. Analīžu augsto jūtību un precizitāti apstiprināja arī rezultāti. Piemēram, 10 ha lielā Bīriņu ezera dūņās ir izšķīduši 3,6 g dzīvsudraba – viena sadauzīta dzīvsudraba termometra devums! Sniega ūdenī, kas ņemts no automašīnu stāvvietas, atrada nelielu daudzumu svina un piedevām konstatēja, ka motora ilgdarbībai pie eļļas ir pievienots vara pulveris. Izrādījās – makšķernieks savu mašīnu bija iesildījis kādas 10–15 minūtes. Latvijas dabas sargātāju rīcībā ir ārkārtīgi precīza un jūtīga aparatūra, un viņi var noķert dabas piesārņotāju, ja vien ir vēlēšanās to darīt.

Bīriņu ezera ūdens, tajā ietekošā strauta ūdens un sniega ūdens analīžu rezultāti un to savstarpējais salīdzinājums pārvērtās par īstu šausmu murgu, jo redzēt tik trakas lietas negadās bieži. Izrādījās, ka ezera ūdens, salīdzinot ar tajā ietekošo Laugas purva ūdeni, vismaz 4,5–5 reizes vairāk satur arsēnu, hromu, varu un niķeli. Svina saturs ezera ūdenī bija pat 8,4 reizes vairāk! Izkausētais sniega ūdens virs ezera ledus svinu saturēja jau 141 reizi vairāk nekā sniega ūdens no četru km attālā purva, niķeli – 42 reizes vairāk, kadmiju – 20 reizes vairāk, arsēnu, hromu, varu 8–10 reizes vairāk. Sniegs virs ledus, salīdzinot ar ezera jau piesārņoto ūdeni, bija vēl 1,4 reizes piesārņotāks ar arsēnu, 20 reizes vairāk – ar kadmiju, 16 reizes – ar svinu, 9 reizes – ar niķeli, 8 reizes vairāk piesārņots ar dzīvsudrabu. Izrādās, ka pāris gados laucinieku "svētībai" un "jaunkultūras apgūšanai" Bīriņos virs ezera salūtos izkaisīti vismaz 1 kg arsēna, 3 kg hroma, 4 kg niķeļa, 4 kg svina, 17 kg cinka. Raķešu degšanas pamatmasa – magnijs, alumīnijs, dzelzs Bīriņu ezerā jau ir tonnās mērama. Turklāt dažādu salūta raķešu uguņu iekrāsošanai izmanto aptuveni desmit kaitīgus elementus, bet naudas trūkuma dēļ visas analīzes vēl nav veiktas.

Balti putni un vārgi teļi

Bīriņu apkārtnē savairojušies albīni putni arī varbūt ir ķīmiskā piesārņojuma ietekmes rezultāts, vietējo ļaužu agrā plikpaurība vai gremošanas traucējumi var rasties, ēdot salātus no raķešu dūmu mākoņa nosēšanās vietas. Turklāt, kaujot trušus, kas neko citu kā vien Bīriņu pļavu zāli nav ēduši, izbrīna to bojātās aknas. Slikto ūdens analīžu dēļ vietējiem iedzīvotājiem aizliegts nodarboties ar zivjaudzēšanu. Govīm aizvien biežāk gadās dzemdību sarežģījumi. Vidrižu pagasta padome noorganizējusi 20–30 pilsoņu parakstītu apliecinājumu, ka viņi ļoti, nu ļoti gribot bez maksas priecāties par salūtiem. Tā esot pašvaldības lielā rūpe – piepildīt šo ļautiņu vēlmi! Bet patiesībā mēs visi maksājam bargu naudu, ļaujot pilsētniekiem uz mūžīgiem laikiem piesārņot savu un kaimiņu zemi, vairāku mūsu pēcteču paaudžu dzīvi! Saprotu, ka daži no tūristu apteksnēšanas saņem kādu naudiņu, bet... vai tādiem naudas sadedzinātājiem ir verdziski jāklanās? Tā taču ir Latvijas naudiņa, kas aiztek uz ārvalstīm par katru uguņošanas minūti! Ir taču pasaulē arī kulturāli un turīgi ļaudis, kas maksās mums daudzkārt ilgāk – gadiem ilgi par tīru ūdeni un tīriem mūsu zemes augļiem! Bīriņu pils īpašniekiem esmu nosūtījis vēstuli ar lūgumu pamatot salūtu nepieciešamību, bet atbildi neesmu saņēmis. Tagad vēroju, ko, ieraugot šo analīžu rezultātus, darīs Latvijas vides aizsardzības struktūras, jo tām ir jāuzrauga pašu pieņemtie likumi par dabas aizsardzību un tatbilstība ES prasībām. ES gan šādas raķešu ārprātības tīrā dabā noteikti nesapratīs un mūs par gudriem vis neuzskatīs.

Andris Ansis Špats,
Bīriņu pagasta zinātniskās pētniecības saimniecības "Gundegas" īpašnieks