Tobrīd, kad Latvijā sākās kārtējā jezga par antisemītismu (Aleksandra Kiršteina būšanas), sāku vētīt pats sevi – kāda ir mana attieksme pret ebrejiem (ja teiktu žīdiem, tad Vīzentāla kompānija saceltu starptautisku traci). Rakājos savā smadzeņpodā un izštukoju, ka ebreji ir viena no tautām, kuru patiesi cienu, pat apskaužu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pats sava stulbuma labad trejus gadus nodienēju padomju armijā. Bataljonā bijām divsimts četrdesmit trīspadsmit tautību rumpji – krievi, ukraiņi, latvieši, igauņi, lietuvieši, azerbeidžāņi, gruzīni, baltkrievi, armēņi, osetīni, uzbeki. Protams, krievi, ukraiņi un baltkrievi bija skaitliskā vairākumā, bet arī baltieši nebija vientuļnieki. Vientuļi bija divu tautību pārstāvji – viens ebrejs un viens komipermjaks (ir tāda tautiņa; tolaik tā sastāvēja no divdesmit tūkstošiem komipermjaku, kuri, pilnīgi pārkrievoti, mita aiz Urāliem). Komandējumos apceļoju bezmaz visu padomju impēriju, pabiju vismaz pārsimts armijas daļās, un tur nesastapu nevienu ebreju. Nu, lieliski! Ebreji prata atčakarēt sevi no padarmijas idiotisma. Es un tūkstošiem citu latviešu to nepratām. Nav runa par krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem, kuriem dienēt dzimtenes miesas sargos bija goda lieta.

Virpinot savu smadzeņpodu un gribēdams būt objektīvs, atceros 1967. gada vasaru, kad notika tā saucamais septiņdienu karš. Sinajas pussalas ieņemšana no Izraēlas puses bija vardarbīga okupācija. Smieklīgi, bet es netieši esmu palīdzējis palestīniešiem.

Bataljons, kurā vergoju, bija dzelzceļa kravas transporta apsardzes vienība. Naktī mūs modina, divdesmit minūtes - un mēs jau esam lopu vagonā. Mūsu mītnei piekabinātas desmit platformas, uz tām pa diviem tankiem T – 54. Drasējām uz padarmijas jūras kara ostu Nikolajevu. Visur zaļās ugunis, pāris pieturbrīžu, lai vagonriteņus varētu saeļļot un mēs turpat pie sliedēm pakakāt... Nākamdiennakt tiekam līdz Nikolajevas karaostai. Tur notiek kaut kas normālcilvēka saprātam neizprotams. Ap ostu dubultas dzeloņdrātis. Starp dzeloņdrātēm defilē skaistas ukraiņu meičas īsos svārciņos un baltās blūzītēs. Katrai pie labā pleca automāts (laikam tas pats kalašņikovs). Mūs brīdina – netuvoties daiļavām, jo iepriešējā dienā viens tuveklis nošauts iz daiļmeičas stobra.

Kuģos tiek iesprostoti ne tikai mūsu atvestie tanki, bet arī nesatricināmās padarmijas karavīri. Visi ir melnīgsnēji, var nojaust, ka no Vidusāzijas. Viņus kuģo ar varu. Puši vaimanā, ka negrib karot, ka grib dzīvot. Troksnis tāds, ka gribas piedzerties. Bet kur tad – starp dzeloņdrātīm skaistās ukrainietes ar automātiem un kliedzošiem karavīriem, kurus sūta nokaušanai...

Lai kā arī ebrejus cienu, tomēr šis septiņdienu karš bija varmācība - kā jebkura agresija.

Manās atmiņās ir arī kas jautrs, izraēliešus cildinošs - iz laika, kad septiņdienu karš vēl joprojām nebija beidzies...

Kad esmu atkļuvis Latvijā, man mīļa ebreju meitene Betija stāsta: klausījusies kādu no naidīgajām raidstacijām un tur teikts, ka kara laikā frontes priekšgalā izskrējušas pārsimts pilnīgi kailas ebreju meitenes. Palestīniešu karotāji nedrīkst blenzt uz kailām sievietēm un ļepato uz aizmuguri. Ja tā ir taisnība, tad ne tkai cepuri, bet visas drēbes nost gan visu ebreju sieviešu priekšā, gan pakaļgalā!

Tai laikā pa Rīgas bohēmsaietuvēm klenderē antisemītiska anekdote. Kārtīgs letiņš nonācis tiesas kungu uzraudzībā par kāda ebreja piekaušanu. Viņa atbilde uz tiesas kungu jautājumu, kādēļ viņš tā noziedzies: „Nu, redzat, cienījamie tiesneši, no rīta iedzeru kortelīti, klausos radio, un tur stāsta, ka ebreji tikuši līdz Gazai. Skrienu uz veikalu pēc vēl viena kortelīša. Pa radio ziņo, ka izraēlieši tikuši līdz Galanas augstienei. Šausmas! Izdzeru savu kočiņu, izeju pēc nākamā un skatos – viņi jau ir Rīgā! Tad nu gan maucu pirmajam, kurš pagadījās!” Jau teicu, ka šī anekdote var būt antisemītiska, bet tajā ir asprātīga iestāšanās pret jebkuru agresiju.

Bet ebreji, neskatoties uz savām iekarošanas tieksmēm, man tik tiešām mīļi. Ir 1968. gada vasara. Ar rakstnieku un dakteri Oļģertu Gailīti toreiz slavenajā „Sēnītē” par pēdējām kapeikām malkojam pēdējās alus šlanckas. Pretī pie galdiņa sēž tipisks ebrejs. Viņš aizrautīgi stūķē savā padižajā puncī tolaik deficīto kūpināto Ķekavas tibu. Olģerts man čukst aušelē: „Celies un miera stājā...” Pieceļamies, katram rokā pa alus kausam ar pēdējiem bairīša pārpalikumiem. Olģerts kliedz: „Tagad iedzeram par Goldas Meiras (tolaik Golda Meira bija Izraēlas dižpriekšniece) veselību. Lai viņai ilgs mūžs!” Blakussēdētajam vēl nenorītās tibas gabaliņš iesprūst kaklā, acis asarainas, viņš izvīkšķa no ķešas milžonīgu zuteni, no tā izvelk 25 rublīgu naudas zīmi un teic: „Man, puikas, nav laika ar jums kopā iedzert. Cienājieties un domājiet par Izraēlu!”

Ebreji esot viltīgi un taupīgi, arī šmaucīgi. Tas laikam ir vienīgais gadījums, kad diviem jauniem latviešu literātiņiem izdevies apšmaukt ebreju bagātnieku...

Tas tāds jociņš vien bija, bet ebrejus tik tiešām cienu. Ko tikai viņi nav darījuši, lai krievu literatūra aizdrasētu pasaulē – Erenburgs, Katajevs, Ilfs un Petrovs, Pasternaks, Mandelštams, Brodskis... Lieliskā Majakovska mīļākā Liļa Brika, pie kuras kājām laizījušies tādi dižgari kā Kokto, Brehts, Ležē, Īvs Senlorāns, pat baņķieris Rotšilds. Astoņdesmit gadu vecumā šī ebrejiete spēj sevī iemīlināt divdesmitpiecgadīgu franču bagātnieku, kurš viņas dēļ prot atdot visu, kas viņam ir.

Man patīk katras tautas pašaizsargāšanās (gods un slava čečeniem!), tomēr ebreju pašaizsardzība šķiet jau pataloģiska. Neesmu kinospeciālists. Bet neesmu redzējis nevienu filmu, kurā negatīvais varonis būtu ebrejs. Apzinoties savu nekompetenci kinojomā, aptaujāju trejus kinospečukus, kuri braukā pa Kannu, Berlīnes un citiem prestižiem kinofestivāliem. Nē – tādu filmu viņi nav redzējuši. Ir negatīvie ķīnieši, japāņi, krievi, vācieši, amerikāņi, arī latvieši, bet ebreja neviena. Iedomāsimies, kas notiktu, ja kāda no Lavijas studijām uzņemtu filmu par Laventa afērām. Droši vien Vīzentāla centrs plosītos kā satracināts bullis, ieraudzījis sarkanu lupatu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form