Andris Deniņš: Latvijai eiro vietā nepieciešama prezidentāla valsts
Foto: LETA

Neskatoties uz biežajiem satricinājumiem starptautiskajos finanšu tirgos, tai skaitā ekonomisko krahu Grieķijā un briestošajām nepatikšanām Itālijā, Latvijas augstākās amatpersonas spītīgi turpina postulēt Latvijas virzību uz eiro zonu, kā vienīgo pareizo valsts monetārās politikas attīstības scenāriju. Turklāt valsts prezidenta, kā arī Latvijas bankas prezidenta izteikumi par to, ka Latvija, atrodoties eiro "klubiņā", katru gadu ietaupīs ap 250 miljoniem eiro, atmaksājot starptautisko aizdevumu, ir ekspertiem nepārliecinošs arguments, lai izšķirtos par valstij tik nozīmīgu soli kā nacionālās valūtas nomaiņu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Dažādu ātrumu ekonomikas un atšķirīgās valstu mentalitātes šobrīd spilgti parāda eiro zonas nestabilitātes sekas. Ja pieņemam, ka Eiropā veidosies divu ātrumu ekonomikas, interesanti, kā ministru prezidents redz Latvijas atrašanos tās ātrākajā daļā? Nav taču iespējams salīdzināt Latvijas ekonomisko struktūru ar Vāciju vai Franciju, – atšķirības ir milzīgas: gan salīdzinot valstu IKP, gan IKP uz vienu iedzīvotāju.

Lai apjaustu situācijas nopietnību, ir vērts aprunāties ar kolēģiem Igaunijā, kur pat biznesa elites pārstāvji ir ļoti noraizējušies par Igaunijas tagadējās valūtas eiro nākotni, un kārtējo reizi neformālās sarunās iesaka Latvijai nesteigties un vēlreiz pārdomāt valsts pievienošanos eiro zonai, vismaz uz kādu laiku.

Ja ar eiro ieviešanu valdība cer atrisināt Latvijas ekonomiskās problēmas un sapņo par lielāku ārvalstu investīciju pieplūdumu, tad mūs visus sagaida rūgta vilšanās. Protams, ka zināmā mērā eiro ienākšana Latvijā stimulētu investoru interesi par Latviju, taču veicināt interesi vai panākt, lai tiktu organizēti biznesa projekti, ir divas dažādas lietas. Lai sasniegtu otro, tas ir radīt investoriem reālu vēlēšanos ieguldīt Latvijas tautsaimniecībā, ir nepieciešama politiskā griba, taču parlamentārā iekārta, tieši Latvijas gadījumā, kur priekšplānā izvirzās politisko partiju savtīgās intereses, šo gribu apslāpē jau pašā saknē. Tanī pat laikā, ir jāapzinās, ka mums pēc diviem gadiem ir jāsāk atmaksāt starptautiskā aizdevuma pamatsumma – ap 850 miljoniem gadā, un to varēs nodrošināt tikai absolūti sabalansēta ekonomika, kas nav iedomājama bez apjomīgām ārvalstu investīcijām – miljardu vērtiem projektiem, un nekāds eiro mums šeit nepalīdzēs.

Taču, kamēr turpinām atrasties parlamentāriešu krustugunīs, par lielajiem investīciju projektiem varam aizmirst. Ir tikai viens loģiskais ceļš – Latvijas Republikas Satversmes maiņa, pārejot uz prezidentālu republiku. Valsts iekārtas reforma, nodrošinot sabiedriski ekonomisko procesu kontroli pa varas vertikāli – no augšas līdz apakšai – ir vienīgais veids, kā atrisināt nu jau 20 gadus ieilgušās valsts stagnācijas problēmas.

Galvenais, kas interesē investorus ir, lai konkrētā valsts būtu stabila ilgtermiņā un tās pieņemtie lēmumi netiktu mainīti kad vien ienāk prātā. Diemžēl, vai varbūt pat par laimi, parlamentārā sistēma Latvijā sevi nav attaisnojusi, un sadrumstalotā varas horizontāle labas idejas "pazaudē birokrātijas gaiteņos", bet krīzes gadījumos, piemēram, "Parex" un "Krājbankas" lietās, atbildīgos atrast ir tik pat kā neiespējami.

Ko darīt pašlaik? Ir jāsamazina ekonomiskie riski līdz minimumam un jau tagad ir jāsāk domāt būtiskām valsts pārvaldes reformām. Pirmkārt, uz laiku ir jāatliek pievienošanās eiro zonai. Otrkārt, līdzīgi kā to dara pasaules lielvalstis, un kā "Delfos" jau iepriekš precīzi norādījusi kompānija "Goldinvest Asset Management", valstij ir jāpalielina savas zelta rezerves, nodrošinoties pret krasajām lielvalstu valūtu svārstībām. Treškārt, ir jāuzsāk plaša valstiska mēroga sabiedriskā diskusija par pāreju uz prezidentālu valsti.

Pēdējais no priekšlikumiem ir pats būtiskākais, jo, ja nebūs sakārtota valsts funkciju organizatoriskā struktūra, kas iespējama tikai vertikālā veidā, nedz eiro ieviešanai, nedz investīciju piesaistes centieniem, nedz kādām citām ekonomiska rakstura aktivitātēm nebūs nekādas jēgas. Tā būs tikai darbības imitācija. Tāpēc ierosinu gan parlamentāriešiem, gan visai sabiedrībai kopumā distancēties no šauriem uzstādījumiem, piemēram, pievienošanās eiro zonai, bet paskatīties uz valsts attīstību globāli un katram pajautāt sev pašam – kāpēc nav izdevusies viena vai otra ideja, un paanalizēt, kāda būtu bijusi šīs idejas dzīvotspēja prezidentālā valstī.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form