Šīs vasaras sākumā klajā nāca zvērināta advokāta un Rakstnieku savienības biedra Andra Grūtupa sestais literārais darbs "Maniaks" ("Atēna", 2010, 287 lpp.). (A. Grūtups ir vēl arī piecu juridiskās literatūras darbu autors vai līdzautors.) "Maniaka" galvenais varonis ir Staņislavs Rogaļovs, kuru par apsūdzībām seksuālos noziegumos un slepkavībās, kas tika pastrādātas 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, notiesāja uz nāvi. Pats autors grāmatas priekšvārdā šo lietu vērtē kā vienu no skandalozākajām visā Latvijas tiesu procesu vēsturē. Arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju vēl atceras laiku, kad S. Rogaļovs izdarīja savus noziegumus, kā arī satraukumu un šausmas, ko tie raisīja. Notikumi bija tik baisi, ka runas par tiem strauji izplatījās pat padomju cenzūras un slepenības apstākļos. Naidu pret noziedznieku papildināja dusmas uz "režīmu", kad izrādījās, ka par vienu no S. Rogaļova noziegumiem jau iepriekš notiesāti nevainīgi apsūdzēti puiši, kuru atzīšanos padomju milicija bija panākusi ar inkvizīcijas metodēm. Iespējams, aizgājušo gadu ažiotāža arī ir viens no iemesliem, kādēļ jau kopš iznākšanas brīža A. Grūtupa "Maniaks" stabili turas visvairāk pārdoto grāmatu sarakstos. Tomēr šī darba vērtējumi krasi atšķiras, tajā skaitā juristu vidū. Daļa grāmatu uzskata par lielisku padomju laika represīvo iestāžu darba un sabiedrības ikdienas dokumentējumu, turklāt laikabiedros lielu interesi raisa joprojām mūsu vidū esošo un autoram personiski pazīstamo padomju milicijas, prokuratūras, LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieku portretējumi. Otra lasītāju grupa savukārt ir neizpratnē par autora izvēli saukt īstajos vārdos S. Rogaļova upurus un detalizēti aprakstīt viņa izdarītos seksuālos noziegumus, turklāt publicēt arī cietušo sieviešu fotogrāfijas. Kritiķi uzskata, ka A. Grūtups tādējādi aizskāris S. Rogaļova upuru cieņu un godu. Lai noskaidrotu autora ieceres un pozīciju, "Jurista Vārds" lūdza interviju A. Grūtupam.
[..]
Uzzinot, ka jūs esat uzrakstījis grāmatu par Rogaļovu, arī es atcerējos, kā manā bērnībā pieaugušie ar šausmām runāja par maniaku. Tātad tam jābūt stāstam par monstru. Un tad es atšķīru grāmatu un ieraudzīju, ka jūs to esat veltījis savai mātei. Kādēļ?
Šo jautājumu man jau ir uzdevuši, un tas it kā ir loģisks: par tik šausmīgu tēmu un veltīts mātei. Bet no tēmas šai gadījumā vajadzētu abstrahēties. Savas iepriekšējās grāmatas esmu veltījis māsai, vectēvam. Šajā darbā ir daudz manu personisko atmiņu un pieredzes, tajā skaitā fragmenti, kuros pieminēta mana māte. Likās, ka tāpēc grāmatu varētu veltīt viņai. Konkrētajai tēmai šai gadījumā nav nozīmes.
Kad jūs rakstāt, vai jums ir iekšēji formulēta attieksme pret grāmatas tēliem, vēstījums vai viedoklis, ko jūs apzināti vēlētos nodot saviem lasītājiem? Vai arī jūs cenšaties būt neitrāls notikumu vērotājs?
Protams, ka man zemtekstā ir pat vairāki vēstījumi. Viena dēļ nebūtu vērts rakstīt grāmatu. Tās ir idejas un principi, kurus es gribu izcelt un parādīt. Pirmkārt, tā visās manās grāmatās ir jau pieminētā argumentācijas teorija. Tas gan netiek darīts uzbāzīgi un teorētiski, bet parādās tēlu un darbības līmenī.
Runājot par konkrēto grāmatu, es domāju, ka vecajiem izmeklētājiem tur būs daudz ko lasīt - gan par padomju sistēmas darbinieku gudrību, gan aprobežotību un muļķību. Šajā grāmatā, tāpat citās, es arī diezgan apzināti cenšos aizpildīt Latvijas vēstures robus. Ja valsts vēsturi jau 20 gadus nemāca skolā, es, cik vien to atļauj žanrs, dodu savos darbos zināmas vēsturiskas atkāpes. Piemēram, par Centrālcietumu vai latviešu leģionu. Es to cenšos darīt emocionālas, personiskas pieredzes līmenī, jo sausos faktus un skaitļus, ja grib, var atrast citur. Vēl uzmanīgs lasītājs tur atradīs dzīves taktikas un pieredzes lietas no manas personiskās dzīves. Arī grāmatas nobeigumu ir vērts rūpīgi izlasīt.
Starp citu, man vairākas sievietes ir teikušas, ka dos savām meitām "Maniaku" lasīt, lai viņas saprastu, ka dzīvē ir arī tādas parādības, un prastu atšķirt romantisku mīlnieku no noziedznieka. Domāju, ka arī šajā apstāklī ir viena no grāmatas vērtībām, - iespēja lasot gūt emocionālu pieredzi saistībā ar tik šausmīgām lietām un apzināties, ka tādi gadījumi mēdz būt. Varbūt kādai jaunai un vieglprātīgai meitenei tieši šādas zināšanas var izglābt dzīvību. Nedomāju, ka sabiedrībai vajadzētu vairīties un slēpties no šādu tematu apspriešanas.
"Ešafots" raisīja vēsturnieku apbrīnu ar to, ka bijāt ticis klāt tādiem dokumentiem un lieciniekiem, par kuriem iepriekš reti kurš zināja. Arī "Maniakā" pārsteidz restaurēto notikumu detalizācijas pakāpe. Kas bija jūsu avoti? Rogaļovu tiesāja slēgtā sēdē cietumā. Tātad vismaz tolaik šie materiāli bija slepeni. Tagad izskanējusi informācija, ka Rogaļova lieta nemaz neatrodas valsts arhīvā.
Nav tā, ka šī lieta būtu pazudusi no arhīva. Rogaļova lietu Augstākā tiesa nodeva Latvijas Policijas akadēmijai kā mācību līdzekli studentiem. Kad šī mācību iestāde tika veidota, viņi vienojās, ka vairākas lietas Augstākā tiesa dos nevis uz arhīvu, bet uz augstskolu. Arhīvs piekrita. Šo faktu es nevaru vērtēt. Tagad, kad akadēmiju likvidē, cik zinu, tiesa šīs lietas prasa atpakaļ, lai nodotu arhīvam.
Otrs galvenais avots blakus tiesas lietas materiāliem bija izmeklētāju un citu aculiecinieku atmiņas. Sakausējot abus šos materiālus kopā un pārstāstot literārā valodā, es izveidoju grāmatu.
Vai tas tomēr nav dīvaini, ka slēgtā tiesas sēdē skatīta lieta par seksuālu varmāku nonāk studentu rīcībā? Šobrīd tiesām ir noteikts ļoti stingrs standarts iesaistīto personu datu aizsardzībā. Arī "Jurista Vārdā" ievietotajos nolēmumos tiek dzēsta jebkāda veida informācija, kas ļautu identificēt personas.
Rogaļova lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē, bet īsti slēgta tā tomēr nebija. Tur ielaida, piemēram, žurnālistus Juri Blaumani un Dzintru Šešo. Uz šo sēdi varēja iet cietuma un prokuratūras darbinieki, "operi". Man liekas, ka īstais iemesls, kādēļ šo lietu skatīja it kā slēgtā sēdē cietumā, bija fakts, ka Rogaļovs bija milicijas aģents, un neizbēgami, ka par šo faktu tiesas laikā tika runāts.
Savukārt, runājot par šodienu, jāsaka, ka mūsdienu likumi par valsts noslēpumu un personas datu aizsardzību nekādi nevar būt ar atpakaļejošu spēku. Mums nav jāsargā padomju laika valsts noslēpumi - tā bija cita sistēma un cita valsts.
Pat ja mūsdienu aizliegumi attiektos uz šo lietu, likumos vienmēr ir izņēmuma gadījumi, ka slepenība neattiecas uz gadījumiem, kad informācija tiek izmantota zinātnes un mākslas vajadzībām. Es esmu Rakstnieku savienības biedrs, un tādēļ man arī saskaņā ar šodienas likumiem būtu tiesības par šādām slepenām lietām runāt un rakstīt.
Taču vēlreiz gribu uzsvērt - tā ir sena, vēsturiska lieta un kā tāda ir arī jāuztver. Arī mūsdienu likumi nosaka, ka slepenības statuss dokumentiem pēc zināma laika tiek atcelts. Piemēram, Lielbritānijā paiet daži gadu desmiti un publiski pieejami kļūst pat izlūkdienestu materiāli, kļūst zināmi aģentu vārdi utt. Kāpēc tas tiek darīts? Lai nācija gūtu vēsturisko pieredzi.
Kāds labums tādā gadījumā, jūsuprāt, varētu būt sabiedrībai no tā, ka cilvēki tik precīzi uzzina visu par Rogaļova lietu?
Pirmkārt, fakts, ka Rogaļovs bija milicijas aģents, visus šos gadus bija zināms ļoti šauram lokam. Es to zināju tikai tāpēc, ka līdz 1980. gadam strādāju prokuratūrā un līdz 1985. gadam vēl tur pietiekami bieži iegriezos pie saviem draugiem. Zināja vēl nedaudzi, bet plaša sabiedrība nezināja. Tomēr cilvēkiem ir jāsaprot, ka visu tiesību aizsardzības iestāžu darbs balstās uz aģentūru, arī mūsdienās. Izlasot "Maniaku", iespējams, sāks par to domāt.
Tas varbūt liks cilvēkiem vairāk domāt arī par to, ko viņiem piedāvā politiķi. Pirms pāris gadiem vairāk nekā 200 tūkstoši aizskrēja uz referendumu balsot par Vairas Vīķes-Freibergas iebildumiem pret grozījumiem drošības iestāžu likumos, kaut arī īsti nesaprata, par ko ir runa.
Jūs grāmatā esat devis daudzus personiskus vērtējumus izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem. Dažiem šis vērtējums ir pozitīvs, citiem - ļoti kritisks. Liela daļa no šiem cilvēkiem joprojām ir aktīvi sabiedrības locekļi. Kādēļ tā rīkojāties un kā jums veidojas attiecības ar viņiem pēc grāmatas iznākšanas?
Es jau grāmatas ievadā rakstu, ka man nav naida ne pret vienu. Piekrītu, ka esmu rakstījis par daudziem ar ironiju, bet nekādā gadījumā ne ar ļaunumu. Jā, ar zināmu ironiju es aprakstu Kavalieri, Miļukovu, Kuzinu un vēl dažus. Kāpēc? Pirmkārt, uzskatu, ka esmu atklājis vēsturisko patiesību. Otrkārt, ja raksta atklāti, tad raksta atklāti. Leģendas sacerēt šādā dokumentālā grāmatā nebūtu īsti vietā. Tomēr nekādā gadījumā tas nav rakstīts ar naidu vai sarkasmu.
Daudzi prokuratūras darbinieki uz mani apvainojās pēc "Observatora", varbūt izlasot "Maniaku", viņi man piedos. Es cenšos parādīt to daudzpusību, kādā tolaik cilvēkiem nācās dzīvot.
Vēsturiskā patiesība, manuprāt, tomēr ir vērtīgāka nekā tā vēsturiskā neērtība, kas jāpiedzīvo atsevišķiem indivīdiem. Es arī pret sevi esmu bijis nežēlīgi atklāts - vismaz par laiku līdz astoņdesmito gadu vidum. Tālākais vēl nav vēsture, un par to ir pāragri runāt.
[..]
Vai, būdams jurists, jūs nebaidāties no prasībām par goda un cieņas aizskaršanu?
Es ar to rēķinos. Zinu, ka viena no "Maniakā" aprakstītajām sievietēm ir apvainojusies. Tā ir viņas darīšana, vai viņa izlems tiesāties. Es esmu gatavs iet uz tiesu un aizstāvēt savu taisnību un pārliecību.
Atklāti sakot, tās "Maniaka" nodaļas, kur attēloti Rogaļova noziegumi, es nespēju izlasīt. Kāpēc jūs tik detalizēti attēlojāt viņa izdarības?
Domāju, ka es pret Rogaļova upuriem esmu izturējies pietiekami toleranti. Notikumu konkrētībai un detalizācijai, ko man pārmet, ir tikai viens mērķis - ticamības un klātbūtnes efekts. Lai es lasītāju varētu ievilkt tekstā, likt viņam saprast, kas notiek. Tā ir mana pārliecība, ka dokumentālā prozā tā ir jādara. Es, protams, neesmu mācījies nedz literatūras teoriju, nedz filozofiju. Bet es tā domāju. Man noteikti nav nekādu citu mērķu - nekādas tīksmināšanās, nekā cita.
Grāmatā ir ievietotas arī upuru fotogrāfijas, to skaitā nogalināto sieviešu līķu attēli, minēti sieviešu īstie vārdi. Vai tos nevarēja aizstāt ar izdomātiem vārdiem? Tās sievietes, kurām toreiz izdevās izdzīvot, varbūt vēl arī šobrīd ir dzīvas. Viņām ir ģimenes, darba kolēģi, kaimiņi.
Gatavojot grāmatu, es tikos ar dažām no šīm sievietēm. Ziniet, attieksme ir ļoti dažāda. Vēl pirms "Maniaka" iznākšanas viena no viņām bija iedevusi savu foto kādam sieviešu žurnālam un izstāstījusi savu gadījumu. Arī viena milicijas darbiniece pati iedeva savu fotogrāfiju manai grāmatai un parādīja, kuri viņas paskaidrojumi bijuši patiesi.
Es nevaru pārkāpt vēsturiska žanra noteikumus un daļu grāmatas varoņu saukt īstajos vārdos, daļu - pseidonīmos. Tikai divos gadījumos "Maniakā" es atkāpjos no šī principa ētisku apsvērumu dēļ. Es neminu īstajā vārdā aģentu, kurš nodeva Rogaļovu, tāpēc, lai viņu, iespējams, pasargātu no kāda psihopāta. Otrs ir cietuma uzraugs, kurš, kaut arī ir reāls cilvēks ar traģisku likteni, bet grāmatā parādās vairāk kā literārs tēls.
Attiecībā uz visiem citiem - gan Rogaļova upuriem, gan izmeklētājiem, tiesnešiem un visiem pārējiem - es konsekventi esmu ievērojis vēsturiskā žanra noteikumus un visus esmu saucis īstajos vārdos.
[..]
Vai jūs principā atbalstāt nāvessodu?
Jā, es atbalstu. Un es arī domāju, ka periodi, kad sabiedrība noliedz vai atbalsta nāvessodu, mainās un attieksme ir ļoti relatīvs jēdziens. Šobrīd mēs esam pret to, bet varbūt pēc kāda laika to atkal atbalstīsim. Par Rogaļova noziegumu nepatiesi apsūdzētā Dreimaņa gadījumā, starp citu, cilvēki rīkoja sapulces un pieņēma lēmumus, ka viņam jāpiespriež augstākais soda mērs. Tātad sabiedrība to atbalstīja.
Vai, jūsuprāt, šāda grāmata var veicināt kāda psihiski slima cilvēka vēlmi atkārtot vai pārspēt Rogaļova noziegumus?
Kāds maniaks agri vai vēlu atkal parādīsies. To diemžēl nevar izslēgt un nevar arī prognozēt. Ir arī zināmas likumsakarības, kas veicina šāda veida noziegumus. Teiksim, pēc kariem bieži vien parādās kanibālisms. Bet šāda grāmata nekādā gadījumā nevar būt iemesls. Taisni otrādi - tas veicina sabiedrības pieredzi un dod vēstures mācību. Nevar noliegt, ka garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem ir tieksme atdarināt. Tomēr es nedomāju, ka šis darbs izraisīs tādas sekas. Tad jau vajadzētu aizliegt rādīt arī filmas par banku aplaupīšanu un daudz ko citu. No atdarināšanas mēs nevaram izbēgt.
[..]
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
