Jāsaka, ka A.Muižnieka rakstu “Kam traucē tūrisma attīstība Latvijā?” iesāku lasīt ar lielu interesi. Tiešām virsraksts ir intriģējošs un jāpiekrīt tam, ka jautājums ir aktuāls. Un tomēr, par nožēlu, ne to es biju gaidījis.
Diemžēl par lielu daļu rakstā minētā jāsaka tā, ka ir vai nu neveiksmīgi, gribētos ticēt, formulēti atbilžu piedāvājumi paša dotajam raksta nosaukumam, vai arī rada neizpratni par to, kādu centrālo problēmu autors cenšas pasniegt un kāds ir īstais nodoms piedāvājot šo rakstu plašākai sabiedrībai. Visādā ziņā tas, ka tūrismā neiet tā kā gribētos, ir skaidrs arī studentiem un šis raksts pēc savas būtības un pasniegšanas veida nav bijis paredzēts speciālistiem. Līdz ar to daļa rakstā minētās informācijas nav saprotams lasītājam, kurš ikdienā nepārlasa likumu par pašvaldībām, par reģionālo attīstību un vēl tur visus citus deklaratīvos un normatīvos dokumentus (tai skaitā partiju programmas). Tikvien tas, ka viss ir slikti. Es saprastu, ja autors visu to, ko domā, izteiktu uzstājoties ar paziņojumu Latvijas Tūrisma konsultatīvajā padomē un vēl ar skaidriem jautājumiem nodrošinātos, tad tas būtu konstruktīva un godīga pieeja. Bet šādi... vai ir domāts kaut kā sevi vai Jūrmalu pieteikt pirms sezonas sākuma, vai ir kāds cits motīvs raksta tapšanai, es nemāku spriest.
Ceru, ka šis raksts vismaz mudinās vēl kādam piedāvāt nopietnu un padziļinātu šīs tēmas iztirzājumu vai arī konkrētu jautājumu pārskatu, uz kuriem atbildīgām amatpersonām būtu jāsniedz atbildes vai komentāri!
Atgriežoties pie raksta, mani pārsteidza zināma vieglprātība “iezīmējot” iespējamos traucēkļus (lasi rakstā “Iespējams, ka vainīgas...”) Latvijas tūrisma attīstībā un piespēlējot lasītājam apšaubāmas atbildes uz paša uzdoto jautājumu. Rodas iespaids, ka vaina par Latvijas tūrisma attīstības bremzēšanu ir jāuzņemas tām iestādēm, kas ir centušās attīstīt savas kompetences ietvaros iespējamos tūrisma veidus, vai precīzāk, meklējušas iespējamās alternatīvas, lai nodrošinātu attīstības iespējas savās nozarēs, vienlaicīgi atvēlot līdzekļus tieši tūrismam. Nu kaut vai, Vides ministrija īsā laikā ir konstruktīvi pārskatījusi aizsargājamo dabas teritoriju un vietējo saimniecību kopīgas attīstības iespējas stimulējot ekotūrisma attīstību. Bet varēja principiāli pieiet un izpildīt tai noteiktos mērķus – aizsargāt dabu un uzlikt ierobežojumus tiem, kas kaut ko dara dabā. Pēdējo gadu darbs pierāda, ka Vides ministrijai tik pat svarīgs, cik daba, ir svarīgs arī cilvēks un viņa labklājība. Vai to var saukt par lobēšanu?! Īss ekskurss par ekotūrisma attīstības veicināšanu. Ekotūrismam pievērsta uzmanība tikai pēdējos 3-4 gadus un jāsaka, ka vēl diezgan bikli. Varbūt šī attieksme ir pateicoties tam, ka 2000.gadā tika izveidota Latvijas Ekotūrisma savienība, bet visdrīzāk iemesls ir tajā apstāklī, ka Apvienoto Nāciju Organizācija 2002.gadu bija pasludinājusi par Starptautisko Ekotūrisma gadu. Tad nu 2001.gadā, kā pirmais Nacionālajā Tūrisma attīstības plānā iekļautais darbs, bija Ekotūrsiam attīstības stratēģijas izstrāde un 2002.gadā - ekotūrisma pasākumu un materiālu finansēšana. Tieši tad arī bija vairāk dzirdams par ekotūrismu Latvijā kā tādu. Turpretī 2003.gadā vai tā saucamajos “jaunajos laikos” - “nulle kapeiku” ekotūrismam, tāpat kā kultūrtūrismam, pat neskatoties uz to, ka 2003.gads bija Starptautiskais Kultūrtūrisma gads. Un tikai pateicoties tam, ka būsim Eiropas Savienībā, kur ekotūrisms ir prioritāte, ceru ka 2004.gadā ekotūrisms arī kā prioritāte būs Latvijā.
Vēl gribu pieminēt, ka prioritāte ir godīgi saņemta, jo vismaz šim ilgtspējīga tūrisma sektoram (un lūdzu nejaukt ar tūrisma veidiem, tai skaitā dabas tūrismu, zaļo tūrismu vai kādas citas krāsas tūrismu) ir izstrādāta attīstības stratēģija, ir skaidri principi un teritoriālie priekšnoteikumi. Protams ir vēl Velotūrisms, Zilo karogu kustība, Lauku tūrisma saimniecību Zaļā sertificēšana un citas iestrādes, kas norāda uz to, ka “mājas darbs” jau ir izdarīts. Bet rakstā tas ir pasniegts vairāk kā pārmetums, vismaz man ir palicis tāds iespaids. Manā uztverē pārmetumus ir pelnījušas tās ministrijas un to vadītāji kā arī partijas, kuras nav tūrismu nopietni novērtējušas. Visus šos gadus ne Veselības ministrija, ne Labklājības ministrija, ne Satiksmes ministrija, ne Ārlietu ministrija utt. nav definējušas konstruktīvu pieeju tūrisma nozares veicināšanai un, protams, nav atvēlējušas savas nozares apmēriem samērojamus līdzekļus. Vismaz man tas nav zināms un, ja kāds palabos, tad būšu priecīgs par apgaismošanu. Protams ir atsevišķas lietas izdarītas, bet vai to var nosaukt par tūrisma attīstība? Vai mēs īsti jūtam kaut ko nozīmīgu daram visās ministrijās? Jā, mums nav Tūrisma ministrijas un tagad tūrisms ir pie Ekonomikas ministrijas. Un tālāk?
Ir jāsaprot, ka vienalga, kur nebūtu “piestutēts” tūrisms, tas ir un paliks kā kvalitātes zīme tiem pakalpojumiem, ko mēs sniedzam paši sev un tas ir mūsu tautsaimniecības “spogulis”. Ja kāda no ministrijām savu saimniecību (nozari) ir pacēlusi tādā kvalitātē, ka to sāk pieprasīt ārzemju klients, tad tas nozīmē ka ir priekšnoteikumi tūrisma eksportam. Ja kāds domā citādāk un grib konfrontēt sabiedrību ar tām ministrijām, kas ir mācējušas un vēlējušās attīstīt nozari atbilstošā līmenī, tad lai izsakās un argumentē - kāpēc tas traucē attīstīt tūrismu?! Vismaz man būs interesanti uzzināt nezināmās, apslēptās tūrisma nozares aizkulises lietas...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
