Andris Vanags: Nodokļi jāmaksā visiem  (121)

Tā kā pārstāvu būvmateriālu ražošanas nozari, man šajā jomā tuvs ir piemērs par smilšu karjeriem, no kuriem tiek iegūta izejviela dažādu produktu ražošanai. Latvijā ir vairāki šādi karjeri, kuros dažādi uzņēmēji strādā, iegūstot smiltis un piegādājot tās ražotājiem. Pietiek tikai vienam to darīt nelegāli, nemaksājot nodokļus, lai pārējie – godīgi strādājošie – ciestu zaudējumus. Jāņem vērā, ka objektīvā peļņas daļa uz katru smilšu kravu ir mazāka par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi (21%). Tātad, ja viens uzņēmējs piedāvā smiltis ražotājiem par 21% lētāk nekā pārējie, citi tirgus dalībnieki kļūst nekonkurētspējīgi. Turklāt nekonkurētspējīgi viņi kļūst nevis tāpēc, ka, piemēram, nemācētu efektīvi strādāt, bet gan tādēļ, ka viens tirgus spēlētājs strādā negodīgi. Šis princips darbojas pilnīgi visās nozarēs. Nevar būt arī tā, ka viena nozare sevi uzskata par priviliģētāku, saudzīgāku iekasēšanas režīmu pelnījušu – tieši ar nodokļu naudas palīdzību mēs visi kopā nodrošinām naudu veselības aprūpei, izglītībai un daudz kam citam. Ja izveidotos situācija, ka Valsts ieņēmumu dienestam (VID) pret dažādām nozarēm būtu atšķirīga pieeja, tas vienkārši nebūtu godīgi pret visiem uzņēmējiem.

Protams, var saprast, ka ir nozares, piemēram, restorānu bizness, kas vēlas, lai tajās strādājošajiem uzņēmumiem tiktu piemērota samazināta PVN likme. Par šādiem jautājumiem var diskutēt gan sociālajos tīklos, gan televīzijas raidījumos un citos masu medijos, arī nozaru asociācijās un uzņēmēju organizācijās. Bet tad, kad Finanšu ministrija, valdība ir pieņēmusi lēmumus, tostarp ņemot vērā tās vai citas nozares argumentētus viedokļus un redzot nodokļu politikas kopainu, un izvērtējot katra konkrētā soļa ietekmi uz valsts budžetu, mums visiem ir jāievēro likumdošana. Tāpat jāsaprot, ka VID galvenais uzdevums ir panākt, lai visi uzņēmumi samaksā visus nodokļus, un to šis dienests pašreiz arī dara.

Tieši Finanšu ministrijai un valdībai ir jāizšķiras, kādām jābūt PVN un citu nodokļu likmēm, kādiem atvieglojumiem un kādiem nosacījumiem vienā vai otrā situācijā. Uzskatu, ka valsts tikai iegūtu, domājot ne tikai par sodiem nodokļu nemaksāšanas gadījumā, bet arī "burkāniem" situācijā, kad nodokļi tiek apzinīgi maksāti, – tas dotu lielu efektu. Piemēram, nav noslēpums, ka daudzi iedzīvotāji pārbūvē savā īpašumā esošos PSRS laika dzīvokļus atbilstoši mūsdienu prasībām, piesaistot strādniekus, kuriem par darbu tiek samaksāts "uz rokas", nemaksājot nodokļus, savukārt nepieciešamos materiālus nereti tiek uzticēts nopirkt šiem pašiem meistariem, un nekur nav teikts, ka viņi cementu, flīžu līmi un daudz ko citu vienkārši neaiznes no būvobjekta, kurā strādā legāli. Tātad nodokļi valstij no tā visa netiek maksāti. Būtu ievērojami efektīvāk, ja noteiktu, ka tad, ja šāds iedzīvotājs VID var uzrādīt visus čekus gan par remontdarbu veikšanu, gan būvmateriālu iegādi, viņam tiek atmaksāti 20% vai pat 50% no šā procesa ietvaros visiem samaksātajiem nodokļiem. Neatkarīgi no piešķirtā nodokļu atlaižu apjoma valstij šis darījums jebkurā gadījumā būtu izdevīgs, jo tās rīcībā nonāktu jauni finanšu resursi. Mēs kā valsts nošautu divus zaķus – legalizētu šādu darbu veicējus, stimulējot gan pasūtītājus, gan darbu veicējus savākt un izsniegt čekus par veicamo darbu un iegādātajiem būvmateriāliem, kā arī paaugstinātu cilvēku iesaisti uzņēmējdarbībā un, protams, samazinātu ēnu ekonomiku.

Šādus piemērus, kas gan atvieglotu iedzīvotāju un uzņēmumu ikdienu, gan arī palīdzētu valstij iekasēt vairāk naudas nodokļu veidā, ir bez sava gala. Katrs no tiem ir vētījams. Vienlaikus ir skaidrs, ka nepildīt spēkā esošos normatīvus, jo tie varbūt nepatīk, vienkārši nedrīkst, jo, ja kāds nemaksā nodokļus, tad citam uzņēmējam tāpēc nav jācīnās par sava uzņēmuma rentabilitāti, piemēram, taupot uz darbinieku algām, vai arī jāizbeidz sava uzņēmējdarbība citu negodīga biznesa dēļ.