Andris Veselovskis: Mīlēties vai ķīvēties?  (10)

Diskusija ir bezgalīga, jo pastāv daudz dažādu uzskatu un viedokļu. Ir sievietes, kuras jūtas diskriminētas: pārāk daudz pienākumu mājās, vēl jāpelna nauda, jārūpējas par ģimeni un turklāt jābūt tievām un izskatīgām. Ir vīrieši, kas savukārt jūtas apspiesti: jānodrošina finansiālā labklājība, jāapčubina sieviete, jābūt stipram, nedrīkst sūdzēties.

Ir arī tādi abu dzimumu pārstāvji, kas nekādu dzimumu diskrimināciju nejūt, lieliski vai vismaz gana labi sadzīvo viens ar otru un ir visnotaļ apmierināti ar dzīvi.

Kurš gan var objektīvi izvērtēt, ir vai nav diskriminācija, ja uzskati un izjūtas ir tik atšķirīgas? Vai var līdzēt speciāli izveidota komisija? Varbūt jāizgudro precīzs mērinstruments, kāds "diskriminometrs"?

Ir būtiski saprast kādu svarīgu lietu – mūsu iekšējā pasaulē darbojas citi likumi un nosacījumi nekā ārējā realitātē. Piemērs – automašīna brauc ar ātrumu 100 kilometri stundā – tā būtu nosacīti objektīvā ārējā realitāte, kuru varam fiksēt. Bet kā tas tiek interpretēts iekšējā realitātē? Bailīga sieviete teiks, ka tas ir pārāk liels, ļoti bīstams ātrums. Pārdroša sieviete teiks, ka tas ir neiedomājami lēni. Policists teiks, ka ātri braukt ir bīstami, bet pie sevis padomās, ka šajā ceļa posmā vasarā varētu atļaut braukt arī ātrāk.

Tātad iekšējā realitātē mēs katru notikumu redzam dažādi, tēlaini runājot, pieliekam klāt savas krāsas, dekorācijas un mūziku – it kā katrs skatītos pavisam citu filmu.

Lai cilvēki varētu saprast viens otru un sadarboties, vispirms ir jāsaprot, ka ikviens dzīvo savā subjektīvajā realitātē (šī realitāte ir objektīva no konkrētā cilvēka skata punkta, bet subjektīva vērotājam no malas). Komunicējot ar citiem, mums ir iespēja uzzināt jaunu pieredzi. Piemēram, sieviete domā, ka Latvijā nav labu vīriešu. Tā ir viņas subjektīvā realitāte. Otra sieviete teic, ka viņa pazīst vairākus visnotaļ jaukus vīriešus. Kas notiek tālāk? Viss atkarīgs no tā, ko sievietes darīs ar sadzirdēto informāciju. Te ir vismaz divi varianti.

a) Sievietes var domāt tā: "Es esmu gudra, tā otra ir dumja, neko nesaprot." Tāda domāšana dod lielu visvarenības sajūtu! Taču šādā gadījumā sieviete paliek viena, vientuļa, jo dzīvo nemitīgā konflikta situācijā ar citiem "muļķiem", kuri taču domā nepareizi.

b) Sievietes var domāt arī tā: "Cik interesanti, otra sieviete domā pilnīgi citādāk! Droši vien viņai ir bijusi pilnīgi cita dzīves pieredze." Šīs sievietes zina, ka ikvienam ir sava iekšējā realitāte un objektīvā "pareizā īstenība" nemaz nepastāv. Viņas var iet arī tālāk, būt zinātkāras un iepazīt otra cilvēka pieredzi, saprast vai pat pieņemt to. Un, pats labākais – viņas var mācīties viena no otras. Pirmā sieviete var uzzināt, kā satikt un atpazīt labu vīrieti. Otra var iegūt jaunu pieredzi par to, kā dzīvo citi un ka ne visiem klājas dzīvē tik labi kā viņai – jauni stāsti un cits skatupunkts vienmēr mūs bagātina. Variantā "B" neviena no abām sievietēm nav pārāka, nav pati gudrākā. Tiesa, nākas zaudēt visvarenības, pārākuma apziņu, un tas ir sāpīgi. Taču var iegūt sajūtu, ka mēs visi ar savām dažādajām pieredzēm varam mīlēt viens otru un justies piederīgi dažādo, neparasto, interesanto cilvēku kopai. Turklāt drīkstam būt arī bēdīgi, dusmīgi vai skaudīgi. Ar šīm jūtām ir jāspēj kaut kā sadzīvot, tās ir jāpārstrādā. Te nevar kā variantā "A" – uzgāzt visu slikto pretējam dzimumam.

Pārlasot vairākus rakstus par dzimumu līdztiesību, konstatēju interesantu tendenci. Sievietes mēdz pārmest vīriešiem, ka tie izturas ar necieņu. Tātad autores domā, ka tas, kā vīrieši pret viņām izturas, un tas, kā viņas pēc tam, ir atkarīgs tikai no vīrieša.

Savukārt vīrieši tēlo ,,vēsos večus", kam viss vienalga. Iedzerot kopā ar citiem vīriešiem, viņi sūdzas par ,,sliktajām" sievām. Ja sievietes uzbrūk vīriešiem, runājot par emocionālākām kategorijām (cieņa, līdztiesība, vīrietis nav "īsts" vīrietis), vīrieši uzbrūk, noniecinot sievietes fizisko izskatu, runā par "blondumu", arī – "zāģēšanu", čīkstēšanu, piekasīgumu.

Daļa vīriešu un sieviešu atrodas nemitīgā karastāvoklī – katrs mēģina novelt vainu uz pretējo dzimumu un pierādīt, ka pretējā dzimuma pārstāvis ir tas sliktais.

Var jau cīnīties, līdz bezjēdzībai kropļojot savas un savu bērnu dzīves. Acīmredzot šāda pašiznīcināšanās programma mūsos ir iekodēta un strādā ļoti spēcīgi.

Ir arī cita iespēja. Var mācīties no tiem vīriešiem un sievietēm, kas māk mīlēt viens otru un paši sevi. Var mācīties arī no tiem, kas spēj noturēt savu pašcieņu augstā līmenī apstākļos, kad viņi tiek noniecināti. Starp citu, ārēju noniecināšanu var izmantot kā labu līdzekli savas pašapziņas trenēšanai! Var mācīties no tiem, kas vienkārši necieš no diskriminācijas. Droši vien šie cilvēki prot novērst diskrimināciju, izvairīties no tās vai cīnīties ar to, ja tāda pastāv.

P. S. Rakstot uzplaiksnīja kādas atmiņas. Pirms 23 gadiem iestājos toreizējā Rīgas Politehniskā institūta Enerģētikas fakultātē. Mūsu kursā bija kādi 100 puiši un tikai pāris meitenes. Novēroju interesantu faktu. Vienas meitenes klātbūtnē puiši uzvedās, kā ieraduši – sarunā iesprauda pa sulīgam vārdam, kāds slaidi nospļāvās. Otras meitenes klātbūtnē puiši neviļus izslējās, kļuva pieklājīgāki.

Vai puiši bija "sliktie"? Vai meitenes – labās? Vai varbūt vienkārši otrajai meitenei bija augstāka pašapziņa?