Pēdējās divas nedēļas masu mēdiju uzmanības centrā ir ziņas no karadarbības zonas Persijas līča apvidū un dažādi komentāri par minētā procesa politiskajiem, ekonomiskajiem un ētiskajiem aspektiem. Katram interesentam veidojas priekšstats par notikumu gaitu, izvērtējot līdz indivīdam nonākušo informāciju, kura vairumā gadījumu ir vienpusēja. Savienoto Valstu un to sabiedroto “idejiskajam tēlam” lojālie mēdiji mēģina ierādīt sabiedrībai, kas ir “labie un pareizie”. Savukārt, mēdiji, kuri neatbalsta spēka pielietojumu, mēģina pierādīt vai dot mājienu, ka augstākminētie patiesībā ir “sliktie”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Iedomāsimies, ka Irāka nav vjetnama un karš ir beidzies puslīdz kā izplānojuši ASV militārie teorētiķi, politiķi un ekonomisti. Oficiālie mērķi tiek panākti: funkcionē ANO direktīvām paklausīga un galvenais ASV “draudzīga” Irākas valdība. Pilnā apjomā darbojas programma “nafta pret pārtiku” vai tai līdzīgas. Irākas iedzīvotāji, ja tādi ir palikuši, ir spiesti “draudzēties” ar jaunās kārtības garantiem un maizes devējiem tiešā nozīmē.

Iecerētās vīzijas otra puse, šķiet, vairs nepakļaujas plāniem un kontrolei. ASV un sabiedroto spēki kontrolēs 100 % Irākas gaisa telpas un gandrīz 100 % sauszemes. Cik procentus Irākā dzīvu palikušo ļaužu pārliecības un ticības savā kontrolē spēs noturēt uzvarētāji? Pat ja jaunās kārtības nesēji post factum pilnībā pierādīs iebrukuma nepieciešamību - ķīmisko, bioloģisko un citu Irākai neatļautu ieroču krājumus Huseina rīcībā vai pielietojumā. Pat ja dokumentāli pierādīs visas nākotnē prognozējamās Huseina & Co nelietīgās ieceres... Vai Irākas iedzīvotāji spēs paraudzīties uz ASV, Lielbritānijas, Austrālijas un citu Buša idejai lojālo valstu karavīriem kā uz miera nesējiem? Varbūt “lielie” poltiķi naivi domā, ka irākieši tik ļoti priecāsies par tīra ūdens padevi un piemirsīs, ka jauno “draugu” veiktie labiekārtošanas darbi ir pašu iznīcinātā atjaunošana.

Lai arī cik augstu līmeni nebūtu sasniegusi militārā tehnika, lodes un sprāgstošu lādiņu šķembas nav “iemācījušās” atšķirt irākiešu militāristus no civiliedzīvotājiem. Nav arī radītas tādas bumbas, kas spētu sēt mīlestību uz sabiedroto ieroču atnesto “demokrātiju”. Irākas palicēji un tur vēl izaudzināmās paaudzes, lai arī cik būtu uzņēmīgas attiecībā uz atnesto pasaules kārtību, nespēs aizmirst karā kritušos brāļus, tēvus, dēlus... Vai sabiedrotie ir paredzējuši atmiņas izdzēšanu jaunajā Irākā? Ja nē, tad raugoties nākotnē karš izskatās pēc ilgtermiņa naida politikas... Vesela nācija kultivēs aklu naidu gan pret ASV, gan pret visu Rietumu pasaules uztveri. Vai šāda vendeta ir mantojums, ko vēlamies atstāt saviem bērniem?

Situāciju neglābs arī Irākas ienākšana demokrātiskajā sabiedrībā.

Pirmkārt, Irāka ienāks arī kā ekonomiski pazemots starptautisko tiesību subjekts. Savienotajām Valstīm tik svarīgā naftas artērija, lai cik “vienlīdzīgi” sadalīta starp Irāku un pārējiem (kuri maigi izsakoties neatteiksies no karā ieguldīto investīciju atdeves) nespēs kompensēt nevien morālo, bet arī materiālo kaitējumu.

Otrkārt, no pašas demokrātiskās sabiedrības būs palicis pāri mazāk nekā mīts. Tā kā svarīgākais visiem ir miers, tad nekādas tiesiskas konfrontācijas starp ASV&Co un ANO nebūs. Lai nezaudētu pastāvēšanas jēgu (un arī finansējuma “lauvas tiesu”) Nācijām nāksies pašām “aiz matiem” pievilkties pie kara uzvarētāju doktrīnas.

Nomestās bumbas un izšautās raķetes naidu nebūs iznīcinājušas, bet pretēji. Dividendes nebūs jāgaida pārlieku ilgi... Nekāda pastiprinātā uzraudzība nespēs izglābt no lielākiem vai mazākiem, lokāliem un mazāk lokāliem vienpadsmitajiem septembriem. Ja antiIrākas koalīcija grib karā panākt maksimālu efektu, tad varbūt tai jāiznīcina Irākā visi militāri svarīgi objekti, ieskaitot civiliedzīvotājus. Un nevien preventīvi izsargājoties no kārtējās mobilizācijas Irākas karaspēka rindās, bet arī fiziski iznīcinot naida saglabātājus nākotnē. Bet varbūt tas jau notiek?

Neatkarīgi no taisnīguma sadales starp karojošajām pusēm, civilizēto Rietumu pusē prevalē tuvredzība. Augsto politiķu un ekonomistu spēlē likme ir cilvēku pasaules uztvere un dzīvība kā Irākā, tā ārpus tās. Esošie spēlētāji nepiedzīvos visā “krāšņumā” sekas. Paies laiks un vai atkal nenāks Džordžs Bušs III (lai arī kā patiesībā viņu nesauktu), atkārtoti nesludinās jaunu pasaules kārtību un nemēģinās “demokratizēt” kārtējo irāku?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form