Īpaši šodien, kad pasaulē pamazām zūd tradicionālās, gadu simteņos eksistējušās vērtības, ir ļoti svarīgi, lai valsts un pašvaldības vairāk iesaistītos un veicinātu skolēnu reliģisko izglītību un kristīgo vērtību audzināšanu, sniedzot iespēju skolās apgūt ticības mācību. Kristīgajai mācībai jābūt pieejamai visās Latvijas skolās.
Nereti tiek piemirsts, ka mūsu valsts Satversmē papildus latviešu valodai un citām vispārcilvēciskajām vērtībām ir norādīts, ka Latvijas identitāti veido arī kristīgās vērtības. Uzsvērsim, ka tieši reliģiskajai audzināšanai skolā ir būtiska nozīme, jo tā skolēniem sniedz izpratni par pasaules vērtību sistēmu un palīdz tajā orientēties, veidot cieņpilnas attiecības ar citiem sabiedrības locekļiem, kas ir pamats sakārtotai, drošai un stabilai cilvēka dzīvei. Vienkārši sakot, ticības mācības uzdevums ir audzināt bērnus par kārtīgiem cilvēkiem.
Tā nodarbojas ar ētikas veidošanu un morāles ieaudzināšanu jaunajā, augošajā personībā. Māca atšķirt labu no ļauna, māca izprast sevi un to, kas ir ģimene. Kristīgā audzināšana ir ļoti labs līdzeklis, ar kuru vēlākajos gados, piemēram, novērš pašreiz aktuāli apspriesto problemātiku par vardarbību ģimenē. Jāpiebilst, ka viena no kristīgās ticības iezīmēm ir iecietība pret viedokļu daudzveidību, kas vērojama, piemēram, ekumeniskajos dievkalpojumos un konfesiju mierīgas līdzāspastāvēšanas politikā Latvijā.
Manuprāt, nesamierināmie kritiķi, kas nevēlas pieļaut garīgo audzināšanu Latvijas izglītības sistēmas ietvaros un apgalvo, ka tādā ("fanātiskas uzspiešanas") veidā notiekot jaunu draudžu locekļu vervēšana konservatīvā garā, zināmā mērā ir nokļuvuši paši savā ideoloģisko iegribu varā. Ar kristīgo mācību vērts iepazīties arī audzēkņiem, kuru ģimenēs nepraktizē piedalīšanos reliģiskajos rituālos un nepieturas pie ticības, jo šīs stundas ir noderīgas skolēna redzesloka paplašināšanai un dod ieskatu pasaules reliģiju vēsturē.
Bet, protams, svarīgi, ka kristīgajā mācībā skolēni var iegūt zināšanas un izpratni par kristīgās ticības pamatiem Bībelē, par Dieva radītās pasaules kārtību, norādījumiem, kas regulē morālo dzīvi (kas ietverti desmit Dieva baušļos), kā arī veidot kristīgajās vērtībās pamatotu rīcības motivāciju. Ja skolēniem būs pareiza izpratne par morālajām vērtībām, viņi varēs izšķirt, kas ir labs vai slikts, un savā dzīvē spēs pieņemt pareizus lēmumus.
Latvijas valsts, tāpat kā Eiropas, pamatā ir kristīgās vērtības, ko nedrīkstētu aizmirst un pazaudēt. Diemžēl šajos laikos eiropiešu iesakņotās kristīgās tradīcijas daudzreiz tiek apšaubītas. Tāpēc, ņemot vērā vecāku vēlmi, kuri vēlas skolā bērniem kristīgo audzināšanu, tā būtu jānodrošina. Balstoties uz kristīgo mācību, prasmīga pedagoga rokās ir ceļvedis – lāpa, kas apgaismo un dod priekšstatu par vērtību orientieriem, attīsta bērnu garīgās un intelektuālās spējas, pakāpeniski veido aizvien pilnīgāku atbildības sajūtu.
Mēs šobrīd dzīvojam neparastā laikā, kad atkal ir jāatgriežas pie kristīgajām vērtībām. Palielinoties ekonomiskās labklājības nozīmei, notiek atraušanās no savām garīgajām saknēm. Tas sabiedrību padara atkarīgāku no materiālajām vērtībām, cilvēkus – alkatīgākus un vairāk orientētus uz individuālismu.
Patiesa sabiedrības attīstība nevar aprobežoties tikai ar labumu un pakalpojumu vairošanu. Tai jāveicina arī cilvēka garīgā attīstība. Vienīgais līdzeklis pret postošajiem materiālisma viļņiem ir iekšējā sakārtotība, kurā dziļš garīgums cilvēkā ir pārsvarā pār šauriem, virspusējiem patēriņa mērķiem. Jāveicina un jāraugās, lai rokrokā ar materiālajiem ieguvumiem ietu arī garīgais progress. Tāpēc jaunās paaudzes kristīgā audzināšana skolā ir nozīmīga Latvijas ilgtspējīgai attīstībai un labklājībai.
Jānorāda, ka pašvaldību iesaistei reliģiskās izglītības pieejamības nodrošināšanā mācību iestādēs ir būtiska loma arī tāpēc, ka šobrīd Latvijā notiek pāreja uz jauno izglītības saturu skolās, kur atbildība par reliģisko izglītību lielā mērā pāriet no valsts uz pašvaldībām. Šīs izmaiņas paredz, ka skolās pamatizglītības mācību programmā vairs nemācīs kristīgās mācības priekšmetu, kas bija kā izvēles mācību priekšmets Latvijas skolās no 2004. gada. Es kategoriski nepiekrītu šīm izmaiņām, un ir ļoti apbēdinoši, ka Latvijā nav izdevies skolās saglabāt kristīgās mācības priekšmetu pamatizglītības mācību programmā, lai gan lielākajā daļā Eiropas valstu vispārizglītojošās skolās reliģiskā izglītība tomēr tiek apgūta kā obligātais mācību priekšmets (Anglijā, Zviedrijā, Dānijā, Īrijā).
Lai šobrīd skolās varētu nodrošināt iespēju pilnvērtīgi apgūt ticības mācību, ir svarīga veiksmīga sadarbība starp pašvaldību, skolu direktoriem un vecākiem, kā arī nepieciešami atbilstoši kvalificēti skolotāji un jāizstrādā ticības mācības programma.
Pozitīvi jānovērtē, ka, izprotot reliģiskās audzināšanas nozīmi un vecāku un bērnu vēlmes, ir tādas pašvaldības skolas, kurās skolēni jau tagad veiksmīgi apgūst ticības mācību pulciņos. Šobrīd, kad skolēniem bieži jāmācās attālināti, pietrūkst attiecību ar saviem skolas biedriem, draugiem, zūd interese un motivācija mācīties. Tie bērni, kuri mācās ticības mācību, saka, ka tas ir vienīgais atbalsts un palīdzība, kuru meklēt, lai viņi varētu normāli dzīvot šajā grūtajā laikā.
Tāpēc es aicinu visas pašvaldības un skolu direktorus pievērst uzmanību skolēnu reliģiskās izglītības nozīmei un ierādīt ticības mācības priekšmetam būtisku vietu skolēnu izglītībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
