Atšķirībā no brāļiem Carnajeviem, Sergejs Pomazuns nav kļuvis par slavenību okeāna viņā krastā. Krievijas pilsētā Belgorodā - jau pēc Bostonas fināla - gaišā dienas laikā viņš uz ielas noslepkavoja sešus cilvēkus. Atšķirībā no amerikāņiem, kas līdz noziedznieka notveršanai sēdēja mājās, Belgorodā, kurā pārvietojās bruņotais slepkava, ļaudis pulcējās dievkalpojumos un citos apdraudējumam vārīgos saietos. Izpaudās iestādēm nepiedodama bezrūpība un tuvredzība. Tās pašas īpašības, kas beigās iegāza Pomazunu, kurš mēģināja izkļūt no pilsētas ar vilcienu.
Brāļi Carnajevi iepriekš nebija apliecinājuši sevi kā potenciāli noziedznieki. Tāpēc būtiski jautāt, kas mudināja viņus pārvērsties no miermīlīgiem musulmaņiem sunītiem par kareivīgas ideoloģijas sekotājiem. Kādēļ par vienīgo nostājas izpausmes veidu viņi izvēlējās vardarbību? Pomazuns bija vairākreiz tiesāts, pērn iznācis no cietuma. Par ideoloģiju nebija ne runas. Būdams acīmredzami psihiski nevesels, viņš netika kontrolēts, lai gan pēc Krievijas tiesību normām, pēc atbrīvošanas viņam trīs gadus bija jāatrodas administratīvā uzraudzībā. Par dzīvoklī reģistrētiem ieročiem iestādes nelikušās ne zinis. Ja Krievijas dienestu spēkos nebija novērst terora aktu Bostonā, nepieļaut slepkavošanu Belgorodā tās droši vien varēja. Tiem, kas atbild par līdzcilvēku mieru, modrība ir nepieciešama un atmaksājas.
Visbīstamākie ir individuāli amatierteroristi, jo to uzdīgšana grūti fiksējama un prognozējama. Ja topošā masu slepkavas sieva vai draugi nenojauš viņa noskaņojumu un patiesos nodomus, nevar gaidīt, ka drošībnieki laikus atklās tā saikni ar "Al-Qaeda" šūniņām vai līdzīgiem ekstrēmistiem. Nevar taču uzskatīt cilvēku par potenciālu noziedznieku tikai tautības pēc. Rietumos čečenu separātistu bruņotās akcijas Krievijas teritorijā līdz šim uzskatītas par īpašu gadījumu - izmisumā iedzītu un maldinātu cilvēku izpausmēm, cenšoties reaģēt uz ienaidnieka agresiju. Tagad, kad "čečenu pēdas" saistībā ar terorismu uzietas arī ASV, Maskava jutīsies brīvāk rīcībā pret ārzemēs patvērumu radušajiem čečenu politiskajiem bēgļiem. Vidusmēra krievzemnieks drīzāk uztrauksies, vai nu nebūs grūtāk dabūt ASV vīzu.
Bostonas terora akts ir lielisks iegansts tiem, kas vēlētos panākt ASV vadības nostājas maiņu attieksmē pret dažādu nokrāsu islāmiskajiem revolucionāriem. Maskavā arī labprāt sagaidītu Baraka Obamas publisku kaunināšanu par "flirtēšanu" ar sīriešu opozīciju. Tie, kuriem Sīrijas autoritārais līderis ir labs politiskais un ekonomiskais kompanjons, cerīgi raugās, vai Vašingtona un tās Eiropas sabiedrotie neapdomāsies. Vai neatteiksies Sīrijas demokratizēšanas vārdā pret Hāfeza Asada režīmu veidotajā frontē izmantot, piemēram, patiesībā antiamerikāniski noskaņoto modžahedu pakalpojumus.
Lai arī Bostonas spridzinātāju pārvēršanās par teroristiem nav notikusi saziņā ar radikāļu pulciņiem vai grupējumiem un viņi bijuši vienpaši, kas pa savam tulkojuši Korāna mācību, - notikums okeāna viņā krastā atgādina, ka terorisms negruzd tikai viena reģiona vai vienas zemes robežās. Bostonas signāls apliecina, ka sadarbība ar Krieviju terorisma apkarošanas jautājumos vitāli atbilst Rietumu interesēm. Vai to vārdā uz krievu demokrātiskās opozīcijas represēšanu ir jāskatās caur pirkstiem, ir katra sirdsapziņai uzdots personisks jautājums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
