Tautas protestu viļņa galotnē Pašinjans nonāca galvenokārt saistībā ar spītīgo pretošanos valdošajam klanam un valsts vadības korumpētības skaļo kritiku. Tomēr neizpalika arī regulāri pārmetumi prezidentam Seržam Sargsjanam par attiecību veidošanu ar Krieviju. 2016. gadā Pašinjans rosināja masu demonstrācijas un teica runu, apsūdzot Krieviju "[ārlietu ministra] Lavrova slepenā plāna" bīdīšanā – Karabahas konflikta risināšanas iecerē, paredzot Armēnijas kontrolēto teritoriju atdošanu Azerbaidžānai.
No tribīnes Pašinjans ne reizi vien uzsvēris, ka Armēnija nav lielā brāļa jaunākā partnere. "Putins pa graudiņam atņem mums mūsu suverenitāti," par savu sarunu biedru savulaik ir teicis tagadējais Armēnijas premjers.
Bet Pašinjana pirmā saredzēšanās ar Putinu, šķiet, sāksies ar gluži citādiem – pateicības – vārdiem gan par Kremļa saimnieka apsveikumu, gan par Maskavas iecietību pret Armēnijas protestu dalībniekiem. Lai gan Krievijas valsts kontrolētie mediji salīdzināja Armēnijas protestus ar Ukrainas Maidana revolūciju, propagandas dzirnavu ratam tie neļāva pilnu vaļu. Tiesa, "Komsomoļskaja pravda" pasteidzās meklēt Rietumu diriģētu sazvērestību, bet neko vairāk kā armēņu valodā nerunājošu "apaļīgu sievieti" ar antipātijām pret Krieviju demonstrantu pūlī neuzgāja.
Jā gan, uzpeldēja Krievijas deputātu desants Erevānā, tika sarīkota Armēnijas vicepremjera un ārlietu ministra vizīte Maskavā, kas atsedza uzvedības saskaņošanu, bet ne vairāk. Ja neskaita lielvalstnieciskā eksperta politiķa Mihaila Jurjeva prātojumus, ka Krievijai derētu nosūtīt uz Armēniju divus desantnieku bataljonus un noklusināt armēņu protestus. Tomēr ar sava prezidenta vēlēšanām aizņemtajā Kremlī virsroku guva sapratne, ka iejaukšanās risks Armēnijā ir daudz lielāks nekā neitrāla un nogaidoša poza.
Galu galā Kremlim nav bijis jābaidās no Armēnijas "samta revolūcijas", jo jau ielu protestu iedīglī tapa skaidrs, ka jaunā Armēnija paliks kopā ar Krieviju, lai arī, iespējams, negribīgāk nekā vecā. Tāpēc armēņiem vētrainajās dienās Maskava vismaz publiski izmanījās palikt neitrāla; gan Kremlis, gan daiļrunīgā Sergeja Lavrova ārlietu resors akcentēja Krievijas neiejaukšanos. Tiesa, no Krievijas elites viedokļa nav pieņemami, ka satelītvalstī vara tiek nomainīta pēc tautas pieprasījuma. Maskavā pamatoti uzskata, ka "samta revolūcijas" ir pats bīstamākais Rietumu ierocis pret Krievijas ietekmi. Taču Krievijas elites bailes no krāsainajām revolūcijām Armēnijas gadījumā kliedēja pūļa vadoņa Pašinjana prasību sašaurināšana līdz iekšpolitiskiem jautājumiem un viņa apgalvojums, ka šis protests ir "20 gadu laikā pirmā kustība pēcpadomju telpā, kas nav saistīta ar jelkādu svešzemju spēku".
Virknē pēdējā laikposma interviju Pašinjans apstiprinājis Armēnijas pašreizējo nostāju pret Krieviju, uzsverot, ka viņa valdība negrasās spert straujus ģeopolitiskos soļus, ka attiecības ar Krieviju paliks bez izmaiņām.
Daļa notikumu vērotāju, kas piekrīt, ka Pašinjans varētu īstenot tā saukto komplimentāro ārpolitiku, raksturo tās perspektīvu kā sava veida maigāku Moldovas ceļa versiju. Eksperti paredz Armēnijā ārpolitiku, kas top, balstoties uz Maskavu, bet vienlaikus "šķielējot" Briseles virzienā. Tikpat labi to varētu salīdzināt ar Baltkrievijas starptautisko darbību, taču precīzākas kontūras būs saskatāmas pēc Pašinjana un Putina sarunas.
Kā trāpīgi saka britu eksperts Tomass de Vāls, "tas, ko Pašinjans runā par Krieviju, liecina, ka viņš labi apzinās savas valsts ģeopolitiskos apstākļus, kad, no vienas puses, "gaisā karājas" karš ar Azerbaidžānu, bet, no otras, – ir slēgta robeža un nav nekādu diplomātisko attiecību ar Turciju. Tāpēc viņš iestājas – droši vien gluži patiesi – par militārās alianses saglabāšanu ar Krieviju". Nupat intervijā Krievijas tālrādes kanālam "Rossija24" jaunais premjers izteica cerību, ka Rietumu, konkrēti ASV, sankcijas pret Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu nekļūs par šķērsli Krievijas un Armēnijas militāri tehniskajai sadarbībai.
Ciešos draudzības pinekļus veido aizvien saistoši militārie un tirdzniecības līgumi ar Maskavu, Krievijas 102. karabāze Gjumri (kas, kā apgalvo vietne "amrus.info", tiek uzturēta uz Armēnijas nodokļu maksātāju rēķina), abām valstīm kopīga pretgaisa aizsardzības sistēma, kā arī Krievijas Federālā drošības dienesta robežsargi uz Armēnijas robežas ar Turciju un Irānu. Pašinjans skaidro, ka Armēnijai šodien nepietiek spēka, lai tā viena varētu aizstāvēt visas savas robežas, un ar to būs jārēķinās jebkurai valsts valdībai.
Var jau lēst, ka iepriekšējās valdības izteikti prokrievisko orientāciju vairāk noteica nepieciešamība nekā dziļa iekšēja pārliecība. Var jau mēģināt noticēt politologam Aregam Galstjanam, kurš saka, ka Armēnijā ir grūti atrast patiesi prokrievisku politiķi. Pat prezidenta Sargsjana laikā divpusējā sadzīvošanā nav bijuši tikai saulaini brīži – Krievijas un Armēnijas attiecībās vēsums ieplūda līdz ar traģēdiju Gjumri, kur bēguļojošs krievu karavīrs nogalināja armēņu ģimeni un ļaužu pūļi prasīja Krievijas karabāzes izvākšanu, Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā Armēnijas delegācija atturējās no atbalsta paušanas Krievijai, armēņus kaitinājusi Krievijas tuvināšanās Turcijai un Maskavas un Rietumu problēmu rikošeta efekts Armēnijas ekonomikā.
Pašinjans ir politiski korekti norādījis, ka viņš nav ne prokrievisks, ne proamerikānisks, bet ir proarmēnisks politiķis. Vienlaikus viņš nenoliedz, ka Armēnijas un Krievijas attiecībās jautājumā par Armēnijas dalību Kolektīvās drošības līguma organizācijā un Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā saglabājas iekšēji problemātiski jautājumi, kas partneru starpā vēl risināmi.
Pašinjana veiklo pagriezienu no divpusējo attiecību "piekasīgas" kritikas uz Armēnijas tradicionālo aliansi ar Krieviju var skaidrot ne vien kā politisku gājienu, bet drīzāk kā pārslēgšanos no opozīcijas platformas uz valdības līmeņa domāšanu. Jaunizceptajam premjeram jāmācās ekvilibristika, lai sadzīvotu ar vadošajiem pasaules politikas centriem. Kā nekā Armēnija nav vienkārši maza valstiņa ar mūžīgām un sarežģītām problēmām, kas rada neērtības Krievijas partnerībai ar Azerbaidžānu un Turciju. Armēnijai ar lielo un ietekmīgo armēņu diasporu un "armēņu jautājumu" ir būtisks vēsturisks un ģeopolitisks svars gan ASV un Eiropas, gan Krievijas un Irānas politikā.
Lai gan Armēnijā pastāv Sargsjana valdīšanas laikā aizliegta radikāla politiska organizācija "Satversmes parlaments", kas deklarē nepieciešamību "atbrīvoties no Krievijas koloniālisma", pagaidām par draudzības pinekļu nokratīšanu Maskavai nav iemesla raizēties. Armēnijas ārpolitikas patiesa dažādošanās var notikt tikai līdz ar jaunu stratēģisku alternatīvu tapšanu, bet tādas arhitektūras būvdarbiem armēņiem nav ne attiecīgu cilvēku resursu, ne ģeopolitiskā klimata maiņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
