Āris Jansons: Miers 'līdz nākamajai reizei'  (56)

ASV prezidents saka, ka nepieļaus kodolieroču parādīšanos Irānas rokās, un šo apņēmīgumu varētu apsveikt. Jautājums vienīgi, kā Donalds Tramps domā to panākt. Kopš viņa apmešanās Baltajā namā ir bijis daudz prezidenta ierakstu sociālajos tīklos un ne mazums spontānu lēmumu, kas jaunajā gadā vedina Trampam vēlēt vairāk piedomāt gan pie vārdiem, gan arī darbiem.

Zīmīgi, ka Vācijas kanclere Angela Merkele ar Irānas un ASV krīzes risinājuma nodomiem nupat apciemoja Krievijas prezidentu, nevis devās uz Vašingtonu.

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hoops Šefers 8. janvārī Nīderlandes tālrādes programmā "Nieuwsuur", atsaucoties uz savām pārrunām ar Kremļa saimnieku, galvoja, ka Krievijai esot "milzīga interese, lai Irāna nekļūtu par kodollielvalsti."

Nepavisam nejūsmojot par Teherānas tieksmi pēc atombruņojuma, amerikāņu sabiedrotie Eiropā un Nato neatbalsta Trampa jaunākos triecienus Irānai un arī ASV izstāšanos no kodoldarījuma ar Irānu.

Notikumu vērotājiem nav pagājis secen, ka ASV prezidentam veidola maiņai jūtīgās krīzes arēnā bija nepieciešamas tikai 24 stundas. Vēl iepriekšējās brīvdienās Tramps piedraudēja Irānai ar postošu triecienu, vienlaikus iznīcinot tās vēstures un kultūras objektus (kas bija galīgi neapdomīgi). Pēc pāris dienām sekoja uzsvērti mierīga un miermīlīga uzruna, kurā viņš pauda, ka neatbildēs uz Irānas raķešu triecieniem pa divām Irākas bāzēm, kurās atradās ASV un sabiedroto spēki. Par šo apšaudi Tramps apsolīja Teherānai tikai kārtējās ekonomiskās sankcijas. Irāna jau sen ir zem visādu sankciju sloga, kas nozīmē, ka no jaunām tā nekādas ievērojamas sāpes neiegūs.

Arī Irānas režīmam acīm redzami ir divas sejas. No vienas puses, tie ir garīdznieki, kas publiskos saietos un bērēs sper piķi un zēveli, un no otras puses ir profesionālā irāņu diplomātija, kas mākulīgi nosaka vārdu jēgu un svaru.

Lai gan ASV un Irāna 8. janvārī atkāpās no iespējamā kara sliekšņa, bet prezidents Tramps - no savas eskalācijas retorikas, neizzūd sajūta, ka Vašingtonas un Teherānas konfrontācijas temperatūra kritusies tikai uz neilgu laiku un drīz atkal pieaugs. Pirmkārt, tā būs atkarīga no ASV administrācijas nākamajiem soļiem. Otrkārt, tā būs atkarīga no laika apstākļiem Irānas atomlaboratorijās. Teherāna pēc ASV iziešanas no kodoldarījuma jūt atsvabinātās rokas, kas niezēt niez nodarboties ar atomieroču tapināšanu. Tas, šķiet, ir galvenais apstāklis, kas var uzkurināt spriedzi. Lai gan gudri eksperti lēš, ka liels karš nav paredzams, simptomu saasināšanās gadījumā agrāk vai vēlāk ASV vai Izraēlas triecienu Irānas kodolcentram nevar izslēgt.

Tomēr uzreiz nav jākoncentrējas uz ļaunāko scenāriju. Kas attiecas uz Irānas atomieročiem, vismaz Izraēlas avīze "Haaretz" uzskata, ka paziņojumi par kodolvienošanās nāvi ir priekšlaicīgi. "Tas, ka Irāna nav izstājusies no Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras invazīvās inspekcijas režīma, ir labākā garantija, ka Irāna neražo kodolenerģijas avotus bumbai," apgalvo laikraksts.

Irāna nevēlas karu, jo tas varētu beigties ar pašreizējās valsts vadības galu. Pēc CNN ziņām, pēc raķešu apšaudes Irānas pārstāvji vismaz trīs reizes vēstījuši Vašingtonai, ka Teherāna neplāno turpināt militāras akcijas. Irāna ir secinājusi, ka ASV atstāj Tuvos Austrumus un vairs netraucēs tās impēriskajam projektam un dominēšanai Irākā, Sīrijā, Libānā un tamlīdzīgi. Kādēļ gan raustīt tēvoci Semu aiz ūsām - atriebes akcija par augstā komandiera Kasema Soleimani nonāvēšanu atgādināja profesionāli sarīkotu uguņošanu, kas bija domāta pirmkārt cilvēku pūļu apmierināšanai Irānā, bet neviens amerikānis netika nogalināts.

Reizē Irāna vēlējusies parādīt ārpasaulei un sevišķi Savienotajām Valstīm, ka tās raķetes tiks cauri pretraķešu aizsardzībai un ka tās varētu tikt nomērķētas pietiekami precīzi. Tas bija skaidrs vēstījums, ka Irāna spēj nopietni apdraudēt vai iznīcināt ASV karavīrus, ja to vēlas.

Lai gan mediju telpā uzvirmo sulīga vārdu apmaiņa un sakāpinātas kaislības, vēl ir iespējams izmantot uzticamu un pārbaudītu starptautisko partneru gatavību uz vidutāju pūliņiem, lai pakāpeniski panāktu neuzbāzīgu spriedzes samazināšanu - apelējot pie tā, ka neviens neiegūtu no plašas militāras sadursmes. Pakistānas līdzdalību ir piedāvājis tās premjerministrs Imrans Hans. "Foreign Affairs" izmet domu, ka ar asu prātu apveltītais un pieredzējušais Hamenei aiz izaicinošās fasādes var izšķirties par to, ko viņš savulaik attēloja kā "varonīgu elastību" jeb priekšnosacījumu kodolieroču sarunām 2015. gadā.

Galu galā, ja vien nenotiek kaut kāds graujošs diplomātisks izrāviens reģionālā vai starptautiskā līmenī, jaunais gads Irānas tautai, visticamāk, nesīs ļoti skarbas ekonomiskās izredzes kopā ar lielāku politisko nestabilitāti, jo īpaši tāpēc, ka valdība vienkārši nav spējīga piedāvāt jebkādus nopietnus līdzekļus, lai novērstu ASV ekonomisko sankciju milzīgo postošo iedarbību.

Irānas un ASV attiecību krīzi visos virzienos caurauž iekšpolitisko apsvērumu dzīpari. ASV Aizsardzības ministrijas paziņojumi ir profesionālā līmenī, bet prezidents Tramps savus vēlētājus uzrunā, pieklājīgi sakot, ļoti vienkāršā un saprotamā valodā.

Vērtējot Teherānas reakciju, jāņem vērā, ka nākamajā mēnesī Irānā notiek parlamenta vēlēšanas. Kopš islāma revolūcijas risinās mūžīgā cīņa starp reformētājiem un "vanagiem", radikāļiem un "mērenajiem". Pateicoties Baltā nama saimniekam un ASV iziešanai no kodollīguma, "vanagi" pieņēmās spēkā un ir varējuši ietekmēt ne vienu vien Irānas lēmumu.

Pašreizējo norišu kontekstā der pievērst uzmanību arī tam, ka tās notiek apstākļos, kad islāma valsts vadība mierīgi, bet ar dramatiska svarīguma apziņu iesaistās cīņā, lai lemtu par Irānas augstākā līdera pēctecības nākotni pēc ajatollas Hamenei. Šī kampaņa, kurā par galveno pretendentu uzskata Hamenei dēlu Mojtabu, turpināsies arī pēc 2020. gada, sasniedzot kulmināciju nākamajās prezidenta vēlēšanās 2021. gadā. Gribētos domāt, ka ietekmīgā Soleimani nobīdīšana no politiskās skatuves ietekmēs to iespējamo iznākumu, palielinot pārmaiņas un atšķirīgu Irānas nākotnes perspektīvu gribošo mērenāko spēku iespējas.