Arī šo grēku politiskās aprindas, iespējams, piedotu tāpat, kā iepriekš piedeva visu citu sastrādāto. Protams, notikušais būtu vēl viens akmens pie politiķa kājas, bet uz ūdens kādu laiku spētu turēties.
Taču Belēvičs izvēlējās klasisku kļūdu ceļu, brienot dziļāk sabojātas reputācijas dūkstī, – izlocījās, meloja, pa vidu draudēja, acīmredzot cerot, ka žurnālisti izrādīsies nejēgas un līdz galam neko nepierādīs vai nobīsies. Taču tā nenotika, un tagad viņam būs daudz laika, lai nodotos privātbiznesam.
Runājot par bijušā ministra komunikācijas ar sabiedrību neveiksmi, jākonstatē, ka nekā oriģināla notikušajā nav. Diemžēl tas nav pirmais gadījums, kad amatpersonas vai uzņēmēji rīkojas tā, kā pašiem šķiet vispareizāk, nekonsultējas un droši vien nevienam pat nestāsta, kā viss ir bijis patiesībā.
Protams, reizēm izdodas noslēpt sīkus melus, bet melošana vienmēr ir riskanta nodarbe. Taču ir indivīdi, kas tik un tā riskē un kāpj uz grābekļa, kas sen jau nolikts viņu ceļā. Beļēviča kunga grābeklis varbūt atšķiras vienīgi ar to, ka nedaudz ieskrambāts ar asu skalpeli.
Savukārt par mēģinājumu notikušo "saslaucīt", vainu uzveļot ārstam, kurš veica operāciju un neesot prasījis samaksu, atliek tikai piekrist tiem, kas saka, ka vīrieši tā nerīkojas.
Ar Belēviča demisiju ir beidzies kārtējais laikmets, kurā intensīvi runāts par reformām, kuru pēdas pēctečiem būs grūti sameklēt. Taču mēs aizmirstam, ka Belēvičs nav bijis nekāds uzurpators – viņu ievēlēja par deputātu, un cilvēki balsoja, neraugoties uz to, ka bija uzskatāmi redzams, ka viņa uzvedība, maigi sakot, nav gluži raksturīga šajā pasaulē dzimušajiem. Vēl vairāk – viņu iecēla par ministru.
Un arī šajā ziņā bijušais ministrs nav ne pirmais, ne diemžēl pēdējais gadījums. Vēlētāji savulaik balsoja par Einaru Repši ar visu viņa partiju, par nu jau nelaiķiem Gundaru Valdmani un Leonu Bojāru un citiem tikpat spilgtiem politiķiem.
Var jau saprast neapmierinātību ar "parastajiem" politiķiem, kuri bija un ir pie varas - it kā loģiski un normāli cilvēki, bet izskatās, ka domā tikai par sevi, nevis par valsti un iedzīvotājiem. Protams, ka vēlētājam bija skaidrs - viņi nespēj neko strauji izmainīt uz labu. Toties ar "citādajiem" varbūt ir vērts pamēģināt. Iespējams, ka viņu "citādība" liecina par pārcilvēciskām un varbūt pat par pārdabiskām spējām un viņi izdarīs to, ko nespēj "politiķis parastais".
Rezultāts, protams, ir tāds, kādu to prognozēja "parastie" politiķi un eksperti. Repše neatrada solītos miljonus, kas ejot garām valsts kasei, kapitulēja korupcijas priekšā, nesakārtoja nodokļu sistēmu un tā tālāk, un tā joprojām. Belēvičs nespēja apgādāt bērnus ar ekoloģisku, vietējo ražotāju sarūpētu pārtiku, kas, kā tika teikts, atrisinātu teju vai visas valsts problēmas, nespēja samazināt zāļu cenas, toties viņa vadītā eksperimenta, kas tika veikts Veselības ministrijā, laikā rindas pēc veselības aprūpes pakalpojumiem kļuva tikai garākas.
Belēvičs nu ir prom, bet vai tas nozīmē, ka secinājumi izdarīti un cerības uz "marsiešu" ieguldījumu valsts attīstībā atmestas? Ja vienīgais grēkāzis turpmāk paliks tikai ekstravagantais bijušais ministrs, tad nevienam nekas netraucēs likt cerības uz nākamo "harizmātisko" solītāju, kaut vai uz Artusu Kaimiņu un to, kas sevi sauc par viņa partiju, cerot, ka beidzot par spīti veselajam saprātam viss notiks tā, kā vajag.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
