Arnis Lapiņš: Valdība bez komunikācijas
Foto: LETA

Valsts budžeta izstrādāšanas beigu periods un attiecīgi tas laiks, kad budžeta projekta sastāvdaļas tiek atklātas sabiedrībai, tradicionāli ir nepatīkamu atklāsmju un pārmetumu sezona. Taču šis gads šajā ziņā ir izrādījies īpašs – un liela daļa vainas jāuzņemas ne tik daudz Krišjāņa Kariņa valdībai, cik Krišjāņa Kariņa valdības komunikācijai vai, pareizāk sakot, tās neesamībai.

Budžets, kā zināms, būtībā ir pa pusei prognoze, pa pusei deklarācija par vērtībām. Valdība un pēc tam parlaments apstiprina prognozi par nākamajā gadā iespējamiem ienākumiem, kura var būt diezgan precīza un var būt arī pamatīgi neprecīza, un apstiprina savas vērtības vienā no cilvēces visvairāk atzītajiem veidiem – ar naudu. Tam dosim daudz, tam nedaudz, bet tas un tas lai iztiek bešā.

Taču, kā visiem labi zināms kaut vai no pēdējo trīsdesmit gadu vēlēšanu iznākumiem, svarīgi ir ne tikai darbi, bet arī retorika – kad, kas un kādā formā tiek pasniegts sabiedrībai. Piemēram, jūs varat pavēstīt, ka naudas nav, un tad to kaut kur pamazām "sameklēt" vienai vai otrai sabiedrības daļai par prieku, un jūs varat arī pavēstīt, ka naudas ir neizmērojami daudz, tad to nezin kur "pazaudēt" un pēc tam atkal "meklēt".

Nākamā gada valsts budžets būs tik liels kā nekad agrāk – tas pārsniegs desmit miljardus eiro. Tā augusta vidū intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" lepni paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Pēc viņa teiktā, uz ekonomikas izaugsmes rēķina 2020. gada budžeta "tīrais pieaugums" esot paredzēts vairāk nekā 500 miljoni eiro.

Piekasīgi ļaudis gan tūlīt norādīja, ka teju ikviens budžets, ja neskaita krīzes laiku, ir bijis lielāks par iepriekšējo, un viņi nesaprot, kas nākamgad būs īpašs. Taču lielākajai auditorijas daļai premjera izteikums radīja pārliecību – ja nu reiz valsts makā sagaidāma neredzēta ieņēmumu raža, tad beidzot tiks īstenoti daudzie solījumi, kas pēdējos gados dāsni dāļāti – jā, pat Saeimas pieņemtu un prezidenta izsludinātu likumu formā –, bet reti izpildīti.

Pašlaik, kad no dažādiem publiskiem avotiem zināmas 2020. gada valsts budžeta aprises, šķiet, ka netiks izpildīti ne tikai iepriekšējās paaudzes politiķu solījumi, bet arī valdības koalīcijas partiju gan pirms, gan pēc vēlēšanām dotie. Naudas nu vairs esot nevis tik daudz kā nekad iepriekš, bet gan atkal nekam lāga nepietiekot.

Loģiski, ka cilvēkam, kurš informāciju iegūst tikai no publiskiem avotiem (lasi – Krišjāņa Kariņa valdības), nav saprotams, kur burtiski dažu nedēļu laikā palicis vēsturiski lielākais budžets un kāpēc ar 500 miljonu pieaugumu nav iespējams izpildīt likumu un atrast 70 miljonus mediķu algām. Un kāpēc vispār šogad ir tik daudz neapmierināto – zinātnieki, policisti, skolotāji, sabiedriskie mediji?

Ja pensionāri laikam tiks cauri ar izbīli par pensiju piegādes sadārdzināšanos, tad bezdarbniekus gaida reāls pabalsta izmaksas laika samazinājums. Nebūs ne tikai nu jau par izsmieklu pārvērstā 3x500, bet arī dažiem tik svarīgā cietuma. Bet ceļu remontiem vispār plānots drastisks finansējuma samazinājums – naudas būs divas reizes mazāk, kas jau atgādina lielās krīzes laiku optimizāciju.

Protams, neviens nav atcēlis veco labo dzīves patiesību – visu ir daudz, bet visa ir maz. Protams, valstī ir cilvēki, kam informācijas ir vairāk un kuri labi saprot, kas notiks un kāpēc. Un, protams, pat cilvēkiem, kuri kaut nedaudz seko līdzi informācijai par budžeta veidošanu, par pamatu ņemot savu dzīves pieredzi un veselo saprātu, ir skaidrs, ka katru gadu budžetā ir lielāks vai ne tik liels pieaugums, kas paplašina fiskālo telpu, tāpēc ir iespējams apmierināt tikai daļu sabiedrības vajadzību. Kariņa valdība rīkojas savu spēju robežās un dala nākamgad prognozējamo naudu atbilstoši saviem ieskatiem.

Taču nelaime tā, ka šī valdība pat nemēģina skaidrot ne savas prognozes, ne savus ieskatus. Argumentētas un mērķtiecīgas komunikācijas gluži vienkārši nav, un ir tikai loģiski, ka tukšumu publiskajā telpā aizpilda ziņas par politiķu strīdiem, savstarpējiem apvainojumiem un sekojošiem izlīgumiem, par kuriem beigās bieži vien nav skaidrs – kāpēc viņi tā darīja?

Ne pats premjers, ne kāds cits valdības pārstāvis nav mēģinājis izskaidrot pat pretrunu – kāpēc tad nākamgad sanāks tik maz jauku dāvanu, ja pieaugums būs 500 miljoni? Bet varbūt nekāda 500 miljonu pieauguma nemaz nebūs? Arī šāds pieņēmums netiek ne apstiprināts, ne noliegts.

Politiķi, kā zināms, ir tendēti darīt to, ko vēlētāji ir gatavi viņiem atļaut un piedot. Pirms vairākiem gadiem valdība par šādu (ne)komunikācijas stilu saņemtu protestus, sašutuma vilni sabiedrībā un medijos, piketus, mītiņus un varbūt pat kādu streiku. Šogad drīzāk prognozējama vārga burkšķēšana.

Iedzīvotāji (vēlētāji) jau ir samierinājušies, ka no valdības (politiķiem) neko sagaidīt nevar, jādzīvo tik tālāk, kā paši māk. Ja nu galīgi vairs nevar, tad paliek universālā izeja – "Ryanair", Īrija, Vācija utt., kas pie reizes noņem arī sociālo spriedzi. Ak tad vienīgie, kas nākamgad saņems īstu "fiskālo dāvanu", būs valdošo politisko partiju bonzas? Nu, labi, kurš nu par to brīnīsies...

Tomēr gluži bez sekām šī "nulles līmeņa komunikācija" nepaliks. Reizi četros gados ir vēlēšanas, kad kāds vai kādi politiskie spēki tiek sodīti par reāliem vai šķietamiem pāridarījumiem.

Līdz šim tas gan nav devis būtiskus uzlabojumus, komunikācijas ar sabiedrību uzlabošanos ieskaitot, toties nestabilitāti un neprognozējamību gan. Ja valdošā koalīcija vēlas uzkāpt uz tradicionālā grābekļa un riskēt ar to, ka nākamajās vēlēšanās jauni populisti sasolīs jaunas OIK atcelšanas, jaunus 3x500 vai varbūt jau 700 rīt uz brokastlaiku un tamlīdzīgus labumus un ka pietiekami liela vēlētāju daļa uz šiem solījumiem kārtējo reizi "pavilksies", – tā iet pa pareizo ceļu. Bet, ja tomēr nevēlas, – nāksies domāt ne tikai par naudas dalīšanu, bet arī konsekventu izskaidrošanu sabiedrībai.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form