Fragmenti no sarunas ar Aivaru Kļavi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
(..) – Tad mēs jau ļoti organiski varam pāriet uz jebkuras sarunas sākuma standartjautājumu, proti – tieši ar ko patlaban esi nodarbināts?
– Ikdienas maizīti pelnu, rakstot dažādiem preses un elektroniskajiem izdevumiem. Bet patlaban rakstu arī savas triloģijas "Viņpus vārtiem", kas vēsta par trim gadsimtiem Vidzemes un Rīgas vēsturē – astoņpadsmito, deviņpadsmito un divdesmito –,  trešās grāmatas pirmo daļu jeb, pirmo sējumu "Piesmietais karavīrs". Mēs ar izdevēju vēl neesam vienojušies par pareizu terminu, bet jau ir skaidrs, ka šī pēdējā grāmata būs divās atsevišķās daļās, jo par divdesmito gadsimtu, izrādās, ir ļoti daudz stāstāmā. Turklāt tā sakritis, ka šajā laikposmā rakstu tieši par Latvijas valsts dibināšanas notikumiem, tāpēc man tā jubilejas izdzīvošana patiešām iestiepjas sevišķi gara, teju visu šo gadu. Atklājas virkne iepriekš mazāk zināmu jeb izgaismotu faktu. Piemēram, ka 17. novembra vakarā vispirms nodibināja Nacionālo padomi. To un vēl dažādus faktus daudzi nezināja, un, manuprāt, pateicoties tieši šiem svētkiem, tagad ir uzzinājuši. Arī to, ka Lielbritānija 'de facto' Nacionālo padomi atzina jau vismaz nedēļu pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Kas savā ziņā pat ir ļoti paradoksāli...

– Ja pat ne aizdomīgi, vai ne?
– Kādā ziņā aizdomīgi?

– Tā jau var aizdomāties arī līdz tam, ka patiesībā Latvijas valsts dibināta Londonā un turklāt gluži citā datumā!
– Nē, nē – Latviju nodibināja šeit... Bet tas ir fakts, ka toreizējais Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs viņas majestātes vārdā vēstulē oficiāli atzina Latvijas pagaidu nacionālo padomi kā Latvijas valstiskuma pārstāvi. Tāpēc laikam nevar teikt, ka ar to atzīta tieši Latvijas kā valsts. Tostarp šo padomi atzina arī franči, lai gan Kārlim Ulmanim vēl vismaz divus gadus klājās ļoti grūti, kamēr Latviju kā valsti starptautiski atzina 'de facto'. Lūk, un tagad, tieši Latvijas deviņdesmitgades svētku laikā un pēc tiem, par šīm tēmām jau runā vairāk. Tiesa, tas arī nebija nekāds noslēpums, jo arhīvos ir pietiekami daudz dokumentu, kas liecina par tiem laikiem, taču arī es tiem iepriekš kaut kā nebiju pievērsis pietiekamu uzmanību. Man patiešām bija zināms pārsteigums gan šī Nacionālā padome, gan tas fakts, ka vēl 1918. gada vasarā Kārļa Ulmaņa vadītā Zemnieku savienība skaidri pauda savu nostāju – ka Latvija kā neatkarīga valsts ir utopija un tās vienīgais ceļš esot autonomija Krievijas sastāvā. Starp citu šos vārdus Nacionālajā padomē skaļi paudis arī Meijerovics...

(..) – Kur tu atradi šos un citus faktus savai grāmatai par Latvijai tik svarīgo posmu? Jeb varbūt pat jājautā – kur tie paslēpti, ja agrāk par tiem tik maz runāts?
- Negribu teikt, ka kaut kas būtu bijis paslēpts. Es gan nejūtos liels arhīvu speciālists un arī pēc rakstura neesmu kantora sēdētājs un pētnieks, bet esmu sapratis, ka darbs arhīvos ir ļoti grūts un sarežģīts. Lai to darītu kvalitatīvi, iepriekš patiešām daudz jāzina. Bet arī bez tā var pietiekami daudz atrast. Tiesa, tas, ko es tur atradu, faktiski neder romānam. Kā es to pētu? Tā arī daru – pētu vēstures grāmatas, bet nebalstos tikai kādā vienā grāmatā, ņemu vairākas, iepazīstu, salīdzinu un tad arī pēkšņi uzpeld kaut kas pilnībā unikāls. Piemēram, pašā deviņdesmito gadu sākumā masveidā sāka faksimilizdevumā izdot daudz patriotiski orientētu grāmatiņu, kas uzrakstītas trīsdesmitajos un arī divdesmitajos gados. Toreiz tās maksāja burtiski dažas kapeikas, tāpēc šo un to pirku, pat nezinot, vai tās kādreiz lasīšu. Tagad man tās ļoti noder. Piemēram, "Latvijas brīvības cīņas 1918–1920". Tāda maza grāmatiņa, kas izdota divdesmito gadu beigās, manuprāt – 1928. gadā, par Latvijas armiju. Tātad tā izdota tūlīt pat pēc reālajiem notikumiem, sak, uz karstām pēdām. Un tur teju katrā lappusē var atrast kaut ko pilnībā unikālu, tādu, kam arī vēlāko laiku lielajos pētījumos var gūt apstiprinājumu.

(..) – Cik lielā mērā tieši šiem faktiem, kas nav ņemti no arhīvu avotiem, var uzticēties kā patiešām reāliem faktiem?
– Laikam tomēr var uzticēties... Bet varam iet dziļāk un skatīties, kas tajā laikā vispār notika ar morāli. Jēkabs Daniševskis tajā laikā "Cīņā" rakstīja aptuveni tā – ja jūs runājat par morāli, tad vispirms jautājiet, kādas šķiras morāle tā ir; un, ja tā nav proletariāta jeb strādniecības morāle, tad tāda morāle mums nav vajadzīga. Aptuveni tā, jo precīzi tagad nenocitēšu. Manā romānā ir epizode, kurā Daniševskis un Stučka spriež, kā tad īsti būs jāievieš tā padomju vara Latvijā. Un viņu tekstus esmu ņēmis tieši no tā laika preses, turklāt gandrīz simtprocentīgi viņu vārdiem, jo dažbrīd tās ir tādas "pērles", ko es pats nekad nevarētu izdomāt. Piemēram, runājot par revolūcijas ienaidniekiem, Stučka saka – te mums var palīdzēt tikai Kārlis Markss, kurš ir teicis, ka revolūcijas ienaidniekus nedrīkst tiesāt, viņus var tikai iznīcināt, vienkārši nošaut. Un no sevis Stučka tad piebilst – tātad revolūcijas ienaidniekus mēs netiesāsim, bet uzreiz nošausim, savukārt citus mēs vispirms tiesāsim un tikai tad nošausim. Lūk, un tad, savelkot kopā šos faktus, man kļūst skaidra tā laika morāle, tās sistēmas filosofija.

– Atceros, kad izlasīju pirmo tavas triloģijas grāmatu "Adiamindes āksts", man sevišķi simpātiska šķita tā pagāniskā noskaņa, kas iesākās jau pirmajās lappusēs un, manuprāt, saglabājās visā turpmākajā tās sižetā. Vai to tā biji apzināti domājis?
– ...Pagāniskā noskaņa. Varbūt tas tā arī ir. Katrā ziņā man vajadzēja atrast pietiekami spēcīgu sākuma punktu, un kad iedomājos to mēra izpostīto un Pētera I izkauto Vidzemi, apzinājos to kā faktu, ka tolaik izdzīvojušie pietiekami ilgi mitinājās mežos, kas viņiem bija vienīgais glābiņš. Tā noskaņa bija apzināta, bet varbūt ne gluži apzināts pagānisms. Man vairāk sanācis apspriest to asinsgrēku jeb incestu, kas šajā grāmatā atainots, jo daudzi pauda, kas tas neesot sevišķi labs triloģijas sākums. Bet tā nu es to laikmetu sajutu un tā arī to aprakstīju.

– Bet vai tādā gadījumā tev nav radusies vēlme ielūkoties vēl sirmākā senatnē – lai noskaidrotu, kas mēs vispār esam un no kurienes nākuši?
– Zināmā mērā pirmajā grāmatā jau it kā ir pamests skatiens atpakaļ līdz tūkstošgades sākumam – līvi, sirošana. Bet dziļāk... es kaut kā nejūtu to laiku. Patiesībā man varbūt pat bail, ka tādā gadījumā mani sagaidītu divas briesmas – vai nu sāktos pārlieka idealizācija, vai arī es visu dramatizētu, lai tikai uzturētu lasītāja interesi. Tas man nešķiet interesanti.

– Bet vai esi pamanījis, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tieši šī tēma rakstniecībā bija sevišķi aktuāla? Un tur bija gan idealizēšana, gan dramatizēšana, bet katrā ziņā bija šī vēršanās tieši pie savām saknēm.
– Tas tā bija gan, bet jārēķinās tomēr ar to, ka tad visa pasaule bija krietni vien savādāka. Latvija bija vairāk sevī noslēgta, sabiedrība bija ievērojami nacionālāka, monolītāka, un tad bija gluži loģiski, ka nācijai aktuāli bija šie jautājumi. Ar to gan nevēlos teikt, ka tagad tas nebūtu aktuāli, bet varu runāt tikai par sevi kā rakstnieku – un es sevi tur neredzu.

– To es vairāk jautāju tieši reliģiskajā kontekstā, kas tavā triloģijā nav sevišķi akcentēts.
– Es pats esmu savulaik kristīts baznīcā, bet nekādā gadījumā neteikšu, ka esmu sevišķi reliģiozs cilvēks. Man reliģija ir tikai kā viens no avotiem, no kura varu pasmelties kādas zināšanas vai pieredzi. Visās triloģijas grāmatās pat apzināti centos no šīs tēmas izvairīties. Kaut kur jau kaut kas parādās, piemēram, pirmajā grāmatā Garlībs Merķelis, luterāņi un Kalendāru nemieri, otrajā parādās Rīgas vecticībnieki un vispār viss tas reliģiju kokteilis, kas mums Latvijā ir bijis, bet no tā dēvētajām brāļu draudzēm tomēr apzināti centos aiziet iespējami tālāk. Es spēju novērtēt to, ko šīs brāļu draudzes deva tautas vienotībai, bet, ja mēs skatītos tā ļoti uzmanīgi, tad, manuprāt, tajā pašā laikā tur būtu ne tikai plusi, bet arī gana daudz mīnusu. Kaut vai tas izteiktais dogmatisms. Viena lieta ir tad, kad tev kaut ko pastāsta no kanceles un tu vari to visu pats apdomāt, bet tad, kad tavu galvu iestellē tā, ka tu jau pats sāc sevi spiest, tad vairs nav labi. Katrā ziņā man savs romānos negribas nevienu muļķot, tostarp arī pašam sevi. Es gribu rakstīt par to, kas man liekas būtiski, ko saprotu un organiski izjūtu, un ko patiešām redzu. Ja rakstu par sievieti, kura guļ ielu krustojumā un viena pati šauj uz vāciešiem, tad to skaidri redzu un saprotu. Es noņemu nost visus mūsdienu uzslāņojumus un skaidri redzu, kā tie vācieši nāk pa tukšo ielu un kā šī sieviete uz viņiem šauj... Un, ja rakstu par vīriem, kuri sapulcējās Nacionālajā padomē, tad skaidri redzu, kā viņi sapulcējas, ko viņi tur runā, ko dara...

(..) – Vai viss šis izpētes un saprašanas process tev palīdz veidot izprotošu skatījumu arī uz to, kas Latvijā notiek mūsdienās?
– ...Man tas varbūt palīdz saprast to, kas mums nespēj palīdzēt. Manuprāt, katra mūsu paaudze rada pati savas problēmas un pati tās risina. Un tā tas ir mūžīgi. Visas paaudzes nemitīgi kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Mainās tikai ārējā čaula, interjers, rocība un ir citas frizūras un cits apģērbs, bet grābekļi paliek tie paši. Man pat liekas, ka latviešiem tā ir gluži izteikta mentāla problēma. Mēs, diemžēl, nespējam mācīties no savām kļūdām, vienmēr gribam būt svētāki par pašu pāvestu, un, izķepurojušies no viena grāvja, acumirklī iekrītam citā grāvī. Katrā ziņā tas brīdis ir ļoti īss, kad mēs spējam noturēties uz ceļa. Nezinu, vai tas, ko tu minēji, man palīdz to saprast, bet tā es to jūtu. Un, protams, es arī par to pārdzīvoju un kreņķējos, tas mani pamatīgi kaitina, bet es arī saprotu, ka to nekādi nespēju ietekmēt. Zinu arī to, ka no tā, ka kāds izlasīs manu grāmatu, viņš varbūt kaut ko sapratīs, bet sevišķi daudz tas nemainīs.

- Manuprāt, tieši tā ir tā mentālā problēma, sak – ak, ko nu es, no manis jau te nekas tāpat nemainīsies, vai ne?
- ...Tā varētu būt viena patiesība. Bet galvenā problēma tomēr ir tas, ka mēs tikai ļoti īsu brīdi spējam koncentrēties tam būtiskajam. Mūsu vēsturē ir tādi uzplaiksnījumi, kad kaut kas ir arī sasniegts, bet jau drīz tu redzi – atkal viens ar otru sāk kašķēties. Par tādiem uzplaiksnījumiem var uzskatīt Latviešu biedrības dibināšanu, pirmos dziedāšanas svētkus, kad pēkšņi kaut kas notiek un neviens tā īsti nesaprot – kas, kā, kāpēc. Tad nāk 1905. gads. Nāk strēlnieki. Un man šķiet ļoti būtiski izprast tieši šo strēlnieku fenomenu, jo tas ļoti daudz liecina par mūsu tautu. Par viņiem radītais tēls ir ļoti mīklains, proti – jo vēlāk kaut kas tur veidots, jo veidotāji tālāk atkāpušies no realitātes. Faktiski mēs baudām tikai stereotipus par strēlniekiem. Viena vara uzbāza vienus stereotipus, katra nākamā jau citus. Piemēram, man ir ļoti grūti saprast, kā un kāpēc tas tā īsti notika, kad 1915. gadā, kad nodibināja pirmos strēlnieku bataljonus, vispirms valdīja milzīga sajūsma, bet vēlāk tas viss transformējās faktiski šaušalīgā veidā. Kas notika ar pirmo iesaukuma vilni – vai ar viņiem patiešām kaut ko centās nosargāt, vai arī viņus vienkārši upurēja?

– Vai tu domā, ka bija kāds jeb kaut kas, kas spēja to tik aukstasinīgi izlemt?
– Nē, ne tādā ziņā. Vēstures fakti runā par strēlnieku padomi, ko veidoja visnotaļ cienījami cilvēki, tāpēc par nolūku un iemeslu tīrību man nav iemesla šaubīties. Bet mans jautājums laikam ir tāds – kāpēc šie strēlnieki pēc trim ar pusi vai četriem gadiem atgriezās Latvijā jau kā sarkanie strēlnieki un sarīkoja šeit pamatīgu slaktiņu? Man šī aina kaut kā absolūti nelīmējas kopā. Iespējams, tāpēc arī man tik ļoti gausi gāja uz priekšu romāna daļas, kas skar šos notikumus, uzrakstīšana. Un, jāatzīst, vēl tagad to īsti neesmu sapratis. Protams, ir vairāki atbilžu varianti, tikai patiešām nezinu, kura ir pareizā. Piemēram, viens no variantiem ir tāds, ka to pirmo strēlnieku vilni, tos īstos, kuri patiešām gāja cīnīties par Latviju, vienkārši un brutāli apkāva – Tīreļpurvā, Ziemassvētku kaujās, Nāves salā, Ložmetējkalnā. Un, kā jau parasti mēdz būt, tad nāca otrais ešelons, kam vairs nebija tādas motivācijas, kāda bija pirmajiem. Tagad ir skaidrs, ka visrevolucionārāk noskaņotais un boļševiku ietekmētais bija tieši strēlnieku rezerves pulks, no kura vēlāk arī nāca īstie boļševiki. Proti, tie, kuri to pulveri īsti nemaz nebija ostījuši. Katrā ziņā fakts ir arī tas, ka tad, kad viņi 1919. gada 3. un 4. janvārī ienāca, rīdzinieki viņus sagaidīja ar urravām un ziediem. Un visi taču zināja, ka viņi vairs nav vienkārši strēlnieki, bet gan jau sarkanie strēlnieki... Šeit vēlreiz jāatgriežas pie tiem avotiem, no kuriem esmu smēlies materiālus savam romānam. Man ļoti palīdzējis Limbažu muzejs, un sevišķi viena dienasgrāmata, kas tur glabājas, un ko savulaik rakstījis viens no jaunajiem strēlniekiem, kurš iesaukts 1919. gadā – jau padomju laikā, izgājis cauri visai tai putrai un tad atgriezies mājās. Protams, viņš daudz runā par dziļi personīgām lietām, savu mīlestību un tamlīdzīgi, bet tostarp arī ļoti precīzi apraksta visas kara gaitas. Tiesa, viņš nav no pirmajiem strēlniekiem, bet, man par pārsteigumu, viņš jau ir visnotaļ boļševistiski noskaņots. Bet tad, kad pēc visa tā viņš atgriežas mājās, viņš jau raksta dienasgrāmatā par to, cik viņa Valmiera tomēr ir skaista un patiesībā tā buržuāzistiskā Latvija itin nemaz nav tik briesmīga un tamlīdzīgi. Manuprāt, tas tikai liecina par to, cik lielā mērā boļševiki spējuši tolaik ietekmēt cilvēku domāšanu. Lūk, un es sāku nojaust, ka faktiski tūlīt pēc Ziemassvētku kaujām boļševiki ir spējuši ļoti veiksmīgi nomanipulēt ar otrā ešelona strēlniekiem.

– Diezin vai tās būs tikai boļševiku autortiesības. Vai tad līdz mūsu dienām daudz kas mainījies šajā ziņā?
– Jā, patiešām – tas tomēr ir briesmīgi, ka arī mūsdienās politika, varas struktūras, tas pats bizness un nauda cenšas manipulēt galvenokārt tieši ar jaunajiem cilvēkiem.

– Kā gan savādāk? Ar ko tad lai viņu manipulē? Taču ne jau ar mani un tevi, vai ne?
– Jā. Un tieši tāpēc, kad šodien redzu tos apmuļķotos bērnus – ak, lai viņiem visiem dzīvē labi veicas! –, kuriem liekas, ka pasaule sākas tikai ar viņiem, ka viņi to atklājuši, un tostarp pēkšņi sāk runāt kaut kādā sakropļotā latviešu valodā, tad skaidri redzu, kā ar viņiem atkal jau veiksmīgi manipulē. It kā taču mums būtu iespējams kaut ko paņemt no tās pagātnes un kaut ko saprast, bet – nē, viņi tikai kāpj virsū visiem tiem pašiem grābekļiem.

(..) – Kas vispār ir tas jaunais, ko tu pats esi guvis no tā, kas pēdējās divās desmitgadēs ienācis tieši tavā dzīvē, un cik atvērts vai noslēgts tu esi pret to bijis?
– ...Viena lieta noteikti ir. Nē, nē – es nelietošu to nodrāzto saukli par demokrātiju, jo tas, manuprāt, tagad jau vairs faktiski neko neizsaka. Bet tā lieta ir tāda, ka man tagad nav nevienam jāatskaitās par to, ko es domāju, un vienlaikus man pašam nav par šo domāšanu jāuztraucas un, piemēram, tagad, sarunājoties ar tevi, nav jācenzē pašam sevi. Iespējams, to var arī dēvēt par brīvības sajūtu.

– Bet, no otras puses – cik lielā mērā tagad kādam interesē tas, ko tu patiesībā domā vai nedomā?
– ...Jā, tā ir otra mūsdienu brīvības sajūtas medaļas otra puse, protams. Bet es uz to skatos tā – ja kādam vai kādiem neinteresē tas, ko es domāju, tad viņi jau tur nav vainojami, drīzāk vainīgs esmu es pats, ka nespēju šīs savas domas viņiem pārraidīt vai arī tās ir pārāk seklas, vai viņi paši varbūt jau sen aizdomājušies tālāk un tamlīdzīgi. Bet patiesībā tas mani sevišķi neuztrauc. Tāpat kā tas, ka tagad visi vaimanā par kārtējo krīzi. Protams, arī man ir virkne sadzīvisku lietu, kas grauž un kaut ko traucē, bet tā dēļ vien es nejūtos slikti. Globāli lūkojoties, es redzu – nu, iebrida baņķieri auzās, un kas no tā? Man nav miljonu, ko tādējādi varētu pazaudēt. Šajā ziņā man ir tas, par ko nebūtu vērts raudāt un vispār satraukties, ja to nāktos zaudēt.

– Tad paliekam pie tā, ka tas vienīgais ieguvums no visa jaunā ir tā iekšējā brīvība, proti, tiesības brīvi domāt un faktiski arī paust visu, ko vien vēlies, sevišķi nesatraucoties par to, vai tas vispār kādu interesē?
– Nē, tik vienkārši tam nevajadzētu izklausīties. Gan jau ir arī virkne sadzīves lietu, kuras mēs vairs nepamanām, kas, piemēram, man kā radošam cilvēkam vienkārši paslīd garām. Visdrīzāk, esam pārāk ātri aizmirsuši, ka iepriekš mums daudz kā vispār nebija, daudz kas vienkārši bija liegts. Kaut vai tās pašas rindas veikalos, normētais pārtikas produktu daudzums vienam cilvēkam, briesmīgais ietinamais papīrs un tā tālāk. Vārdu sakot, mēs visu pozitīvo ļoti ātri esam pieņēmuši par normu un vairs neskatāmies atpakaļ. Bet, iespējams, šad un tad tomēr varbūt vajadzētu paskatīties – lai labāk visu apjēgtu... Protams, tagad ar mums spēlē jeb manipulē naudas vara, bet kamēr tā tevi pašu nepārvērš par kaut kādu piedēkli, ar tevi vēl viss ir un varbūt pat ilgi būs kārtībā. Tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā tu pats gribi kļūt kaut kam par piedēkli, vai arī negribi. Bet man šajā ziņā varbūt vieglāk ir tāpēc, ka dzīvoju laukos, Skultē. Un man tas netraucē pietiekami laikus uzzināt visu, ko nepieciešams zināt, kaut vai izmantojot Tīmekli. Kopumā mani neskar visas tās skaļās, dramatizētās parādības, kas reizēm risinās visapkārt, un varbūt tāpēc man tās arī šķiet pat mazliet komiskas. Toties es redzu, kā pavasarī atkal saplaukst koki un puķes, un es zinu – tā tas ir bijis un tā tas būs, un tur nekas nemainīsies. Un tad man ir pilnībā vienalga, kurš kaut ko ir paspēlējis vai vinnējis, kura valdība tajā brīdī bija pie varas un kurš bija opozīcijā.

– Bet vai par to, ka viņi tur vinnē un zaudē to, ko savulaik tev un visiem citiem vienkārši atņēmuši un turpina atņemt, nerodas tāda gluži cilvēcīga škrobīte? Par to, ka tev tā brutāli uzkāpts uz galvas.
– Vispirms tā ir lieta, no kuras galvenokārt mēģinu distancēties. Man nav vēlmes nodarbināt savu prātu ar meklējumiem – un kurš tad tieši paņēma, cik paņēma, cik palika pāri, cik kurš spēja pierādīt vai nepierādīt, ka paņēma, un tamlīdzīgi. Varbūt tie, kuri tagad kliedz, ka tie tur, raugi, paņēma, patiesībā ir tie, kuriem arī ļoti gribējās paņemt, tikai kaut kā nesanāca? Vārdu sakot, es zinu, ka tā ķēde ir daudzkārt lielāka, varbūt tāpēc šajos jautājumos neieņemu sevišķi krasu pozīciju. No otras puses – man ir pietiekami daudz iespēju par to runāt, pētīt un izteikties, jo bez romānu rakstīšanas, kā jau teicu, maizīti pelnu, rakstot dažādiem izdevumiem, un tur tad arī ieņemu savu gluži konkrēto nostāju...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" decembra numurā (Nr.64)
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form