- Bet mans jautājums ir tāds – vai, jūsuprāt, sabiedrība ir pietiekami informēta par šīm lietām?
- Nē, noteikti nav.
- Tad tomēr jājautā – kāpēc?
- Tāpēc, ka informācija ir ļoti smalka padarīšana. Ar to tūlīt sākas visdažādākās spēlītes. To momentāni izmanto dažādiem politiskiem nolūkiem, iebaidīšanai, dažādām manipulācijām. Vieni uzreiz sāk malt, sak, ak šie sliktie "tie un tie", kuri grasās jums uzlikt jaunas klaušas, jums būs jauns nodoklis un tā tālāk. Un te nu ir tā pārbagātā informācijas telpas lielā problēma – informācijas faktiski ir daudz, taču tā ir tik dažāda, ka cilvēks jau vairs netic itin nekam un nevienam. Cilvēki visu aplūko ar šaubām, ar, teiksim tā, daudzkārt pieviltas sievietes intuīciju.
- Bet tomēr, tomēr! Vai konkrētajā gadījumā tieši jūsu vadītajai organizācijai nevajadzētu būt tai, kas nevis tikai sēž ierakumos un atsit šās jomas privātuzņēmēju uzbrukumus, bet gan iet tautā un saprotami skaidro visas pozīcijas?
- Droši vien jums taisnība, ka šis darbs nav bijis pietiekams. Runājot par abonentmaksām – jau kopš pirmā likuma pieņemšanas 1995. gadā, kurā šo normu gandrīz iestrādāja -, varu pateikt, ka tolaik pret šo ideju bija nesalīdzināmi mazāka pretestība. Iespējams, arī tāpēc, ka tolaik sabiedrībā vēl bija vairāk tādu cilvēku, kuri paši atcerējās, ka savulaik kaut ko tādu jau maksājuši. Un tādi bija gan sabiedrībā, gan likumdevēju rindās. Bet tad tuvojās kārtējās Saeimas vēlēšanas, sākās dažādas populistiskas spēlītes un to nobremzēja. Katrā ziņā, ja toreiz būtu izdevies to iestrādāt likumā, mums visiem šodien būtu krietni vieglāka dzīvošana. Arī vēlāk allaž esam aicinājuši raidorganizācijas par to runāt, diskutēt, skaidrot, taču diemžēl nekad nav izdevies izveidot vienotu politiku. Un tāpat jāatzīst, ka mums, padomei, nemaz nav tik neierobežotas iespējas savu ideju paušanai. Mums tīmeklī ir sava mājas lapa, ir dažādas iespējas savu viedokli paust dažādās intervijās – kā, piemēram, šajā gadījumā -, bet kopumā iespēju tomēr maz. Esam to darījuši, taču nenoliedzu, ka laikam jau tieši mums to vajadzētu skaidrot intensīvāk.
- Ko tieši šajā jomā esat darījuši?
- Piemēram, esam skaidrojuši cilvēkiem, ka šobrīd, runājot par dažādi vērtējamo sabiedrisko raidorganizāciju programmu kvalitāti, viņi nemaz nav pelnījuši labāku produktu. Piemēram, par piecām Latvijas radio programmām šodien viena mājsaimniecība maksā vienu santīmu dienā, par divām Latvijas televīzijas programmām – divus santīmus dienā. Tādi ir tie aprēķini. Un tad taču ir šis objektīvais jautājums – kādu pakalpojumu vispār var prasīt, ja par to maksā tikai vienu vai divus santīmus dienā, ja zinām, ka, piemēram, dienas laikraksts maksā vismaz divdesmit santīmus? Bet nopietnākais jau ir tas, ka arī šis arguments diemžēl nevienu nepārliecina, jo katrs vienalga sargā savu maciņu, un viņš zina, ka šodien ir ļoti daudz dažādu uzbrucēju tam viņa makam. Tiesa, tajās reizēs, kad redzu, ka, piemēram, par gāzes vai ūdens skaitītāju, vai tikai par to, ka uz mana galdiņa stāv telefona aparāts, man nezin kāpēc jāmaksā kaut kāda abonentmaksa, nespēju vien nobrīnīties, cik viegli allaž panāk šo normu ieviešanu.
- Vai tas jums rada kādas aizdomas?
- Tā varētu teikt...
- Pirms mirkļa teicāt, ka kāds uz padomi šobrīd veic nopietnu spiedienu. Kas jeb kurš tas ir?
- Es to izjūtu tā, ka visas komerciālās raidorganizācijas nepārprotami vēlas, lai šīs padomes nebūtu vispār. Uzreiz piebildīšu, ka tas ir gluži cilvēcīgi un pat saprotami...
- Vai tādā nozīmē, ka tad tās netraucēti varēs darīt pilnībā visu, ko vien vēlas?
- Nē, viņi nevienā gadījumā nevarēs darīt tikai to, ko vēlas, un to viņi paši arī pietiekami labi apzinās. Visas galvenās funkcijas, kas šobrīd likumdošanā deleģētas patreizējai padomei – licenšu sadale, sodīšana par pārkāpumiem, licenšu atņemšana, viss pārējais -, turpmāk nonāk Kultūras ministrijas pārziņā faktiski neizmainītā veidā. Varbūt privātie vienīgi iegūst mazliet laika tā dēvētajā pārejas periodā, jo Kultūras ministrijai jau nav nekādu iestrāžu, un jomas apzināšana un izpratne prasīs ilgu laiku.
- Kāpēc tad privātās raidorganizācijas ir tik savdabīgi niknas tieši uz jums, patreizējo padomi?
- Viens iemesls ir tās funkcijas, ko tikko minēju. Mēs tās turpinām veikt. Otrs – šo likumprojektu nosūtījām raidorganizāciju starptautiskās organizācijas EBU Juridiskā biroja vadītājam Rumhorsta kungam, kurš atpakaļ atsūtīja slēdzienu, ka tāds modelis, ka valsts pilnībā finansē sabiedriskās raidorganizācijas un tās pilnībā atsakās no reklāmas, nav pieņemams. Mūsu komerciālo raidorganizāciju vadītājiem un īpašniekiem tas nepatika, jo viņi cerēja, ka tā reklāmas nauda varētu tikt tikai viņiem. Tagad jau sāk izskatīties, ka tā tomēr nebūs, un tas viņus pamatīgi tracina. Tāpēc tagad viņi saorganizējušies kopīgam spiedienam, un nabaga Saeimas deputāti nonākuši izvēles priekšā – no vienas puses viņiem jābūt mīļiem pret tautu, kam, protams, vairāk patiktu variants, ka nav abonentmaksu, no otras puses šī pati tauta vēlas, lai deputāti izvirza stingrākas prasības raidorganizāciju programmām. Un visiem ļoti nopietni jārēķinās ar komerciālajām raidorganizācijām, kas galvenokārt tomēr ir ietekmīgi mediji, īpaši jau priekšvēlēšanu periodā.
- Sakiet, bet kurš jeb kas veidojis to likumprojektu, ko tagad virza uz apstiprināšanu Saeimā, un ko atbildīgi speciālisti galvenokārt kritizē, tostarp arī EBU Juridiskā biroja vadītājs?
- Projekta veidošanā piedalījāmies arī mēs, padome, bet galvenokārt tur sēdēja komerciālo raidorganizāciju juristi un vadītāji. Man šī likumprojekta veidošana izskatījās gluži kā vairāksolīšanas pasākums, proti – kurš uzstājīgāk runā, kurš spēj pie tā galda savākt vairāk aizstāvības balsu, tā priekšlikumus arī ieraksta projektā. Es tur esmu daudz laika pavadījis, taču ātri sapratu, ka mani gan labprāt noklausās, bet ieteikumus lāga vērā neņem.
- Tad jau top skaidrs, no kurienes aug kājas likuma projektam tādā redakcijā.
- Tieši par to jau ir runa! To jau savā vēstulē uzsver arī Rumhorsta kungs, ka šajā likumprojektā nepārprotami jaušams komerciālo raidorganizāciju lobisms.
- Bet kas vispār bija šī komisiju? Kas to sasauca jeb veidoja, kas tai piešķīra likumdošanas iniciatīvas tiesības?
- To veidoja Saeimas Cilvēktiesību komisijas apakškomisija, ko vadīja deputāts Edgars Jaunups. Cilvēki jau centās, sākumā pat bija vairāki projekta varianti, bet tagad virza šo vienīgo. Jāatceras, ka viss sākās ar ideju, ka mēs, padome, it kā atrodamies interešu konfliktā, ka vajadzīgs divas atsevišķas padomes – viena, kas uzrauga tikai sabiedriskās, otra tikai komerciālās raidorganizācijas...
- Kāpēc jūs sakiet ‘it kā’? Patiesībā faktiski jau tā arī sanāk.
- Nav tik vienkārši. Ja tā raugāmies, tad sanāk, ka arī katrs Saeimas deputāts ir interešu konfliktā, jo katram deputātam, piemēram, vienlaikus jāatbild gan par namu īpašnieku, gan īrnieku labklājību. Tātad – gan par privāto, gan sabiedrisko sektoru. Tā tas ir katrā valsts pārvaldes iestādē, katrā ministrijā. Un tā tas būs arī gadījumā ar Kultūras ministriju... Bet, manuprāt, svarīgākais tas, ka mēs, padome, faktiski jau dziļākajā būtībā nekontrolējam raidorganizāciju darbību tādā mērā, lai no mums tik ļoti baidītos. Mēs neiejaucamies programmu veidošanas politikā, nemēģinām iespaidot to saturu. Varam izteikt savu viedokli, konstatēt konkrētus likumpārkāpumus, bet ne kaut kādā mērā iespaidot programmu kopumā... …
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūlija numurā (Nr.23)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
