Jāsecina, ka tālmācības nodarbības laikā skolēns zaudē koncentrēšanās spēju ātrāk un nogurst vairāk nekā klātienes stundas laikā. Līdz ar to tiem, kam klātienē grūti gāja trokšņa un steigas dēļ, tagad uzlabojas sekmes, jo var mierā un klusumā darboties. Pozitīvais aspekts – mācīšanās procesu netraucē klases burziņa fona troksnis, vēlme iebakstīt Kārlītim vai paraustīt smukās Anniņas bizes acu priekšā.
Ko redzu pamatskolā (6.–9. klase)? Tie skolēni, kas arī klātienē negribīgi un pavirši pildījuši klasē uzdoto nepieciešamā minimuma līmenī, attālināti mājās nemācās vispār. Savukārt tie skolēni, kam nākusi sapratne, ka vieglāk ir laikus izdarīt, jo tad viņus liek mierā un ir daudz brīva laika draudziņiem un blēņām, lūk, tie attālināti darbojas lieliski.
Rezultātā klātienes līdzšinējā daudzmaz viendabīgā masa (katrā klasē 3–4 "gudrīši", 3–4 "muļķīši" un absolūtais vidusmēra vairākums), attālināti apgūstot zināšanas, strauji nodaļās divos krasi atšķirīgos līmeņos: spēj pašorganizēties un mācīties vai nespēj. Zināšanu distance starp abiem līmeņiem pieaug "ne dienām, bet stundām".
Te gan jākonstatē, ka "palaidās" arī daudzi bērni ar labām un ļoti labām galvām, kas klātienē skolā bez aizķeršanās izpildīja visu, ko skolotājs lika, taču bez uzrauga aiz muguras nespēj to darīt, jo skolu uztvēruši kā bērnudārza turpinājumu: audzinātājas un auklītes, tagad skolotāji sekos visam līdzi un pateiks, kas jādara.
Ar interesi par mācību priekšmetu tam nav sakara. Neviens cirks no skolotāju puses nespēj motivēt slaistu pašam mācīties. Jā, mācību tēma interesanta, skolotājs ir foršs, taču ko nu piespiesties pašam darīt... Ja kādam vecākam šķiet, ka skolotāja pamatuzdevums ir "ieinteresēt", lai uzdod sev jautājumu: kā pašam iet ar savu bērnu ieinteresēšanu no rīta pašam laikus celties, saklāt gultu un izmazgāt istabu? Tā nu māte daba mūs iekārtojusi, ka izaugsme panākama tikai piespiežoties, bet piespiešanās/piespiešana vienmēr ir nekomfortabla. Diemžēl neviens sportists, mākslinieks, ārsts vai zinātnieks tāds nav kļuvis caur rotaļu, jo tas nav iespējams. Ja vēlies daudz pievilkties pie stieņa, nāksies daudz pievilkties.
Viena no svarīgākajām "dzīves pratībām" ir iemācīties pārvarēt savu "šobrīd negribu", t.i., pašdisciplīnu un spēju organizēt savu laiku var tikai ieaudzināt. Taču ne jau skolā, kur skolotājam nedēļā kādi 800 pusaudži, kuru vārdus viņš sāk iegaumēt labi ja pēc gada kopā būšanas.
Pirmkārt, daudzi vecāki ir sašutuši, jo nu viņiem jādara tas, ko šie deleģējuši skolai, proti, beidzot pašiem jāaudzina sava atvase. Ir lasīts, tostarp sociālajos tīklos, piemēram, teksts: "Bet man ir jāsēž katru dienu klāt viņam, un par to neviens nemaksā! Valstij vajadzētu man to kompensēt!" To saka pieaugušais, kurš strādā no mājām un laiku plāno pats. Var nesēdēt blakus savam bērnam. Tā ir brīva izvēle. Taču tad rezultāts neiepriecinās – absolūtais vairums pusaudžu nav spējīgs pašvadīti mācīties, lai ko iecerējušas tantes pedagoģijā. Tāda ir pusaudžu psiholoģija un fizioloģija – viņi nav "mazi pieaugušie", bet tikai aug un veidojas. Ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski un intelektuāli.
Otrkārt, izbrīnu raisa daudzu vecāku attieksme pret atzīmēm liecībā. Kādēļ kārpīt zemi, ja bērnam 6. klasē vēsturē ir 4, nevis 8, vai literatūrā 5, nevis 9? Jāpriecājas, ka mazais vispār spējis ko darīt un ticis pirmajiem dzīves pārbaudījumiem cauri. Viņš tikai mācās. Turklāt tikai divas pamatlietas: mācīties pašam un pašam organizēt savas darbības. Tas nav viegli. Daudzi pieaugušie ar to netiek galā, bet bērns tikai mācās apgūt šo prasmi!
Novērtējiet to! Iedodiet buču un pasūtiet "McDonald's"! Paši taču redzējāt, atvase bumbulējās vai mācījās. Ne jau nu tas cipars liecībā ko maina. Nākamgad būs citas liecības, citas atzīmes. Man subjektīvi šķiet, ka sākumskolā un pamatskolā vērtējumi norāda nevis uz bērna intelektuālo varēšanu, bet tikai demonstrē skolēna spēju pārvarēt savu slinkumu. Svarīgākais te ir pats process – viņi tikai mācās mācīties. Bet summatīvais vērtējums vairāk rāda nevis to, ko bērns zina, bet to, cik daudz viņš spējis piespiest sevi ko darīt. Vidusskolā, tur jā, tur atzīmes jau sāk norādīt uz intelektuālās attīstības līmeni. 7–13 gadu vecumā lielākā daļa bērnu ir draiski kucēni, un muļķīgi ir prasīt ko vairāk. Tā nu māte daba ir iekārtojusi.
Nu nevajadzēs tam pamatskolēnam dzīvē zināt, ar ko atšķiras paleolīts no neolīta, kaut 6. klases mācību vielā tas ir ietverts un pārbaudes darbā jāzina. Tie ir tikai vingrinājumi, līdzīgi kā vienlīdz nepazīstamā informācijā sākt uztvert atšķirības un pamazām veidot iztēlē vēstures laika skalu. Dzīvē viņam vajadzēs spēt pārvarēt slinkumu, veikt arī neinteresantus pienākumus un izvēlēties prioritātes darāmajā – māte un vecmāmiņa neies uz darbu viņa vietā strādāt. Taču vienā dienā to neiemācīties.
Tāpēc skola ir tikai šo prasmju sākuma trenēšanas poligons. Skola ir smadzeņu treniņš, tāpat kā sports ir muskuļu, reakcijas un koordinācijas treniņš. Savukārt skolotājiem kā smadzeņu treneriem ir jāorganizē vingrinājumi, jānorāda uz kļūdām un jāizceļ pareizais. Bērnam jāizdara tik, cik spēj un saprot, – galvenais ir vispār darīt. Ja ko dara, būs arī attīstība. Bet par to, vai izaugs vienkārši sportisks un veselīgs cilvēks vai olimpiskās izlases dalībnieks, ne jau pamatskolā spriest – to laiks rādīs. Lai aug. Viens ātrāk, cits lēnāk, taču cāļus skaita rudenī.
Visa šī attālinātā būšana, kaut nepierasta un tāpēc grūta, tomēr ir gana laba pieredze, kas daudz ko likusi pārvērtēt. Gan skolotājiem, gan vecākiem un, ceru, arī skolēniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
