Mums ir jāpārstāj šķirot mūsu tautieši. Mums ir jāpārstāj iedalīt sabiedrību vēlamajos un nevēlamajos. Mums ir jāpārstāj šķirot ģimenes. Tā ir divkosība no mūsu puses, jo ikviena ģimene ir vērtība, kas jāaizstāv. Un kas mēs tādi esam, lai teiktu, ka vieni drīkst veidot ģimeni, bet citiem tas ir liegts?
Zaudētie cilvēki
Mēs to nevaram atļauties. Latvija to nevar atļauties. Mēs esam nācija ar diviem miljoniem cilvēku, un katru gadu mūsu paliek arvien mazāk. Un, ziniet, visu nevar novelt tikai uz dzimstību. Cilvēki turpina pamest mūsu valsti. Un tā ir skaudra realitāte. Mēs zaudējam lieliskus prātus, mēs zaudējam savus pilsoņus un liedzam citu valstu piederīgajiem saskatīt šo valstī kā vietu, kur ikviens var veidot ģimeni un uzsākt dzīvi šeit, jo gluži vienkārši rietumnieku acīs mēs vēl neesam lielā iespēju zeme. Un, liedzot fundamentālas tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, mēs tiešā veidā dodam zaļo gaismu emigrācijai.
Iemesli tam ir dažādi, bet vadmotīvs lielākoties ir viens un tas pats. Pieļauju, ka ne viens vien ir dzirdējis kādu apgalvojam: "Došos labākas dzīves meklējumos!". Ziniet, man ir sāpīgi apzināties, ka daļa sabiedrības tic, ka Latvija saviem iedzīvotājiem nespēj nodrošināt labu, cieņpilnu dzīvi. Ka šī valsts nespēj aizsargāt ikkatru tās pilsoni un piever acis uz klaju diskrimināciju. Ka šī valsts nemaz nevēlas iestāties par ikvienu, aktīvi pretojoties vienlīdzībai un līdztiesībai.
Acu aizvēršana realitāti nemainīs
Tas, kā mēs vēlamies redzēt pasauli, ne vienmēr atbilst tam, kāda pasaule patiesi ir. Akli sekojot normatīvai izpratnei par to, kas ir pareiza ģimene, mēs neredzam kopainu. Mēs neredzam sabiedrību tādu, kāda tā patiesi ir.
Ikviens zina, ka bērni aug visdažādākajās savienībās, un, ziniet, lai kā mums negribētos to atzīt, viena no izplatītākajām ģimenes formām ir vientuļa māte, kas audzina bērnu ar savas mammas līdzdalību. Divas spēcīgas sievietes, kas ar zobiem un nagiem cīnās par atvases labklājību. Kāds varētu apgalvot, ka tas ir tālu no ideāla, taču, ignorējot realitāti, mēs iekļūsim strupceļā. Un ar ko šis ģimenes modelis ir sliktāks par divām mīlošām mammām, kas audzina savu bērnu ar tikpat lielu gādību? Un nesakiet, ka bērns, augot viendzimuma pāra ģimenē, apjuks varavīksnes krāšņumā. Heteroseksuāli pāri neizzudīs, "tradicionālās" ģimenes nepārstās eksistēt, bērni neuzaugs mucā, bet, ignorējot realitāti, mēs atsvešinamies viens no otra.
Laulības slēgs un šķirs
LGBT kopiena nevēlas nevienam neko atņemt. Dzīvesbiedru likums nenojauks laulību institūciju. Laulības joprojām tiks slēgtas (un šķirtas) starp vīrieti un sievieti. Bet mēs varam viņiem sniegt tiesisku regulējumu, kas likuma priekšā pasargās viņu ģimenes, viņu kopdzīves, viņu dzīvesbiedrus. Tas atzīs viņus par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem un neradīs viņos vēlmi pamest mūsu valsti labākas dzīves meklējumos. Tas pasargās viņus no dzīves mestiem pārbaudījumiem un stiprinās pārliecību, ka Latvija ir arī viņi. Ka Latvija esam mēs visi. Ja vēlamies dalīt šo zemi, mums ir jāiemācās sadzīvot, ieklausīties un cienīt vienam otru.
Drauga stāsts
Viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem ir piekritis dalīties ar savas pieredzes stāstu. Uzskatu, ka mans pienākums pret viņu un citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar netaisnību, ir citēt viņa rakstīto.
Lūk, Mika vēstījums: "Ar Vladu mēs iepazināmies 2014. gada sākumā. Mēs ātri vien sapratām, ka mūsu abu kopābūšana ir laimes definīcija. Jā, zinu, izklausās klišejiski, bet pats zini, ka mīlestība ir viena liela klišeja. Pēc vairākiem mēnešiem nolēmām ievākties vienā dzīvoklī un sākt kopdzīvi. Man liekas, viens no jaukākajiem mirkļiem bija tad, kad viņš tobrīd vēl savā apmulsušajā latviešu valodā iepazīstināja mani ar savu draudzeni, sakot, ka esmu viņa "dzīvesdraugs". Tobrīd es sapratu, ka mēs esam ģimene. Bet, redzi, arī tolaik Latvija pret mums neizturējās kā pret reālu ģimeni. Dzīvojām savā burbulī, draugi un radi mūs atbalstīja, apciemojām viens otru darbavietās un pusdienojām mūsu kolēģu kompānijā.
Pagāja gadi un sapratām, ka ir jāsper nākamais solis mūsu attiecībās. Gribējām reģistrēt mūsu kopdzīvi un nodrošināt to, ka arī valsts, kurā dzīvojam, atzīst mūsu savienību. Tad nāca Vlada paaugstinājums darbā. Ilgi un dikti domājām par to, vai vēlamies pārcelties uz svešu valsti un pamest Latviju. Beigu beigās nolēmām sākt jaunu dzīvi Norvēģijā, kur mūs abus respektē kā kopā, tā atsevišķi. Sareģistrējāmies un dzīvojām laimīgi. Likās, ka beidzot varam uzelpot.
Mūsu abu laime Oslo nebija ilga. Pēc pāris mēnešiem Vlads negaidīti gāja bojā, un es paliku pilnīgi viens, svešumā. Lai es varētu saņemt dzīvības apdrošināšanas kompensāciju, ko viņa darba devējs izmaksā ikvienam partneri zaudējušam dzīvesbiedram, man vajadzēja pierādīt, ka arī pirms pārcelšanās uz Norvēģiju bijām ilgstošās attiecībās. Apdrošināšanas kompānija pieprasīja dokumentu, kas apliecinātu manu un Vlada kopdzīvi Latvijā. Mēģināju viņiem ieskaidrot, ka tāda koncepta gluži vienkārši Latvijā neeksistē, taču tas nelīdzēja. Viņa nāvei sekoja viena tiesvedība pēc otras, viena cīņa pēc nākamās. Lieki teikt, ka procesu zaudēju, mūsu kopdzīvi Latvijā neatzina un es paliku ar sāpi sirdī. Ne vien ar sāpi sirdī par vistuvākā zaudešanu, bet arī ar sāpi par to, ka visgrūtakajā brīdī dzimtene mani atkal nodevusi. Vēlreiz nācās vilties valstī, ko atkal saucu par mājām. Pēc gada atgriezos ar cerību, ka laiki mainās un Latvija beidzot kļūs par eiropeisku valsti, bet, izskatās, ka es joprojām šeit neesmu gaidīts. Lai nu kā, patriotismu no manis tik viegli neizdzīt, tādēļ arī šī vēstule. Nodod, lūdzu, šo ziņu deputātiem, lai viņi dzird, ka arī es, protams, mīlu šo valsti, esmu daļa no tās, un esmu atgriezies mājās, lai ar savu klātbūtni atgādinātu par savu eksistenci. Paldies Tev!"
Pasaule mainās
Starp citu, pirms padsmit gadiem es biju pirmais, kam Miks uzticēja savu rūpīgi glabāto noslēpumu un paziņoja par savu homoseksualitāti. Atceros, ka viņš, drebelīgā tonī un baidoties zaudēt mūsu draudzību, iznāca no skapja. Jau tolaik es viņam skaidri un gaiši apsolīju, ka allaž būšu viņa pusē. Un šodien es apsolu, ka esmu viņa pusē, ka esmu viņa pārstāvētās kopienas pusē un iestājos par Latviju, kurā ikviena cilvēka stāsts ir arī Latvijas stāsts.
Lai kļūtu par patiesi modernu, ekonomiski pārtikušu un sociāli taisnīgu valsti, Latvijai ir jāiet līdzi laikam. Un Saeimas deputātiem ir jāieklausās savos līdzpilsoņos. Līdz šim mēs esam pierādījuši, ka drīzāk saldsērīgi vērsimies pagātnē, nevis braši soļosim nākotnē. Manuprāt, ar to it nemaz nevajadzētu lepoties. Kamēr vairums Eiropas valstu dodas uz priekšu, Latvija lēni slīd nopakaļ.
"Homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības būt ģimenē. Viņi ir Dieva bērni un viņiem ir tiesības uz ģimeni," tikko kā šo cilvēkmīlestības vēsti paudis arī pāvests Francisks. Pasaule mainās, mainīsimies tai līdz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
