Krīze atsijā graudus no pelavām vai, kā saka Godmaņa kungs – "atšķeļ sīkas lietas no patiesi svarīgām"¹. Valsts parāda savu attieksmi pret vērtībām un rāda priekšzīmi iedzīvotājiem. Krīzes situācijā, kas ir pārbaudījums ne tikai valstij, bet jo vairāk ikvienai ģimenei, valsts parāda savu attieksmi, piedāvājot likvidēt Bērnu un ģimenes lietu ministriju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tad nu - ģimene un bērni kā vērtība vairs nav aktuāli. Bērni, kas ir neaizsargāti, un, kuru dzīves un dzīvības ir atkarīgas no ģimenes. Ģimenes, kas ir bankrotējušas un bankrotēs bezdarba un kredītu dēļ. Valstī viss tiek rēķināts naudas, politisko ieguvumu un īstermiņa izteiksmē. Valdība uzskata, ka valsts dzīvotspēja un nākotne ir finansu rokās, problēmas risinot ar SVF aizņēmumiem, to atmaksu uzkraujot iedzīvotāju un ģimeņu pleciem. Premjera Jaungada uzrunā tādi vārdi kā "ekonomika, nauda, finanses, ienākumi" tiek minēti 20 reizes, bet vārds "ģimene" - nevienu.

Kā tad šādā laikā, kad nācijas pastāvēšana ir apdraudēta demogrāfiskās krīzes, novecošanās, depopulācijas, straujas samazināšanās un negatīvās statistikas rezultātā laulību šķiršanas, dzimstības, mirstības, bērnu īpatsvara, atkarību, traumatisma, mūža ilguma uc jomās, kas ieņem vienas no pirmajām vietām Eiropā un Pasaulē, var rasties doma likvidēt vienīgo ministriju, kas nodarbojas ar bērnu un ģimenes jautājumiem, turklāt ne tikai seku, bet arī prevencijas un atbalsta līmenī?

Vai šis būtu viens no piemēriem personisko un partijas ambīciju stādīšanai augstāk par valsts interesēm? Vai tā ir neizpratne un šaurredzība, bērnu un ģimenes jautājumus ar vieglu roku noapaļojot līdz skolēnu brīvpusdienām /ko varot nodot IM/² un pabalstiem /ko - LM/? Vai arī bērniem un ģimenēm Latvijā nav aizmugures, jo šī nav tā joma, kur apgrozās līdzekļi? Vai varbūt valstī lietas notiek, balstoties uz personīgo dzīvi un personiskajām aktualitātēm?

Pēdējais pieņēmums varētu būt likumsakarīgs, jo lielais vairākums valdības locekļu ir ārpus bērnu radīšanas un audzināšanas vecuma. Nav noslēpums arī, ka tautas kalpi neizceļas ar to labāko piemēru veiksmīgas ģimenes un laulības veidošanā, bet dzelteno presi nereti rotā stāsti par jaunām attiecībām un šķiršanos. Interesanti, ka tieši šie cilvēki atrodas valsts pārvaldes augšgalā, bet - vai iespējams vadīt valsti, nespējot vadīt ģimeni?

Protams, nav noslēpums, ka skaļākie runātāji ne vienmēr ir pozitīvo vērtību aizstāvji, un lielākā tautas daļa mierīgi dzīvo savu dzīvi, savās ģimenēs, strādājot, lai tās nodrošinātu un izaudzinātu savus bērnus. Viņiem vienkārši nav laika cīnīties par to, kas viņiem svarīgs, vai arī neticība pozitīvām izmaiņām valstī ir pārāk liela. Bet-viņiem ģimene ir lielākā vērtība. Protams, ne vienmēr viņi prot /vecāku pieredze/, ne vienmēr viņi iztur /pretēju vērtību kults mēdijos/, ne vienmēr viņi saņem atbalstu /no valsts un līdzcilvēkiem/. Bet viņi tiecas veidot savu ģimeni kā balstu un patvērumu šajā materiālisma un patēriņa pasaulē. Viņi maksā nodokļus un rada jaunus nodokļu maksātājus, un - reizi četros gados pauž savu viedokli - klusi un nemanāmi.

To pašu var sacīt par bērniem, kas Godmaņa kunga Jaungada runā izskanēja kā viena no 3 neaizskaramajām prioritātēm³, to mazaizsargātības dēļ. Jā, bērni nav spējīgi sevi aizstāvēt, tāpēc pēc Dieva iekārtojuma tie ir uzticēti ģimenei - savai miesai un asinīm. Turklāt bērni ikvienu realitāti pieņem kā absolūtu patiesību - gan ģimeni, kurā vecāki ir šķīrušies, gan to, kurā valda vardarbība vai alkohols, gan to, kurā neprot mīlēt vai risināt problēmas.. Un interesanti, ka tieši bērni vainu meklē sevī, jo viņu mamma un tētis, ja tādi ir, taču vienmēr rīkojas pareizi. Viņi nesūdzas, bet, kad saprot, ka var - tad ir par vēlu - līdz 6 gadu vecumam pamats bērna dzīvei ir ielikts par vismaz 90%.

Šie ir bērni, kas nav vajadzīgi valstij, jo tai ir citas prioritātes /likvidēt ministriju/. Šie ir bērni, kam valsts ar savu tuvredzību nākotnē uzkraus milzīgu sociālo slogu /2pensionāri uz 1darbspējīgo/. Šie ir bērni, kam būs jāveido savas ģimenes /vai viņi to mācēs?/. Šie ir bērni, kam būs jārada bērni /vai viņi to gribēs?/ Jā, šie ir tie paši bērni, kas ir sabiedrības neaizsargātā daļa, ko savā runā uzsvēra premjers /diemžēl arī valsts nākotne un vienīgā iespēja Latvijas tautas izdzīvošanai/.

Bet, kā gan iespējams aizsargāt bērnus, neaizsargājot ģimenes? Vai Godmaņa kungam ir atbilde uz šo jautājumu?

Valsts, kas noniecina savas saknes, nav dzīvotspējīga

Tāpēc jau atkal interesanta šķiet valdības domu gaita, kad tā skrien līdzi visiem ES ieteikumiem, veidojot n-tās organizācijas, kas uzrauga kādus procesus utt., bet šādā valsts pastāvēšanas jautājumā ignorē tās pašas ES ziņojumus par demogrāfisko krīzi Latvijā, kas ir reāls, ne tikai teorētisks, izdzīvošanas jautājums mazajai Latvijai. Neviļus rodas salīdzinājums, ka tautas kalpi ievēlēti, lai veiktu kādu eksperimentu ar pāris miljoniem ļautiņu, kas aiz stikla sienas cenšas izdzīvot. Nu tāda pašiznīcināšanās - dienā "trusīšu" skaits stikla bunkurā samazinās par 38, bet ārpusē esošie berzē rokas, jo būs vajadzīgi mazāk burkāni.

Nenoliedzami, ģimenei ir svarīgi saņemt valsts atbalstu finansiālā veidā. Bet, iespējams, tikpat svarīgi tai ir zināt, ka TĀ ir vērtība, ka TĀ ir vajadzīga valstij. Ka ir vērts kopīgi pārvarēt grūtos brīžus arī savā gimenē un - saglabāt, neizjaukt, pasargāt. Citādi var sanākt, kā tajā stāstā, ka pieraduma dēļ tuvos cilvēkus sev līdzās uztveram par pašsaprotamiem, nepamanot, cik liela vērtība tie mums ir. Ir sajūta, ka viņi būs līdzās vienmēr, un mums pat pirksts nav jāpakustina. Zinām, ka viņi visu pacietīs, panesīs, piedos.. kamēr skrienam, pelnam, baudām, patērējam.. Bet tad, kādā brīdī, viņu vairs nav. Vienkārši nav un nekad vairs nebūs. Tad šķiet, ka pamats zudis zem kājām, ka atņemta daļa no mums pašiem, ka nekam vairs nav nozīmes. Tikai tad ieraugām, ka viss, ko esam uzskatījuši par svarīgu, kam esam tērējuši savu Laiku, par ko cīnījušies, nav plika graša vērts. Jo, pat atdodot to visu, nav iespējams atgūt zaudēto.

Ģimene ir valsts un sabiedrības mikromodelis, un minēto piemēru var attiecināt arī uz valsti. Valdība, kas domā, ka ģimene ir pašsaprotama lieta un pastāvēs mūžīgi, ja tā valstij nebūs vajadzīga, ir naivums no vienas puses un bezatbildība vai ļaunprātība no otras. Jo valsts pastāvēšana bez ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas, atražotāja, ekonomikas veidotāja un patērētāja ir utopija. Bet, ja šķiet, ka tā tāda tukša runāšana vien ir, tad var vilkt paralēles ar ziemām un sniegu, kas pamazām pazūd, ar tīru gaisu un vidi, kas šķita mūžīga, ar ūdeni, par ko šodien  maksājam lielu naudu.

Ar visu cieņu pret pārējām ministrijām, kas pastāv no Latvijas pirmssākumiem vai izveidotas treknajos gados, šobrīd izskatās, ka viss ir svarīgāks - vide, kultūra, reģioni, labklājība, veselība, ekonomika - tikai ne ģimene. Vieta, kurā rodas un veidojas cilvēks. Lieta, kas tieši ietekmē ikvienu no minētajām jomām, jo tās nebūs vajadzīgas, ja nebūs cilvēku. Savukārt, ja būs stipras ģimenes, no kurām iznāks mīlēti bērni un veselas personības, tad gan veselība būs stiprāka un noziedzība mazāka, gan darbaspēka un veco ļaužu problēmas vieglākas, gan patriotisms lielāks un vide aizsargātāka.. Un daļa no minētajām ministrijām nebūtu aktuālas, jo pētījumi rāda, ka tieši ģimenē rodams daudzu jo daudzu personisko un valsts problēmu, negatīvās statistikas cēlonis. Iedzīvotāju novecošanās, tai progresējot, var novest pensiju sistēmu finansiālā sabrukumā jau 2035. gadā, bet veselības aprūpes sistēmu - laikā no 2030.-2050.gadam⁴. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas mūs sagaida, ja ignorēsim ģimeni kā lēmuma pieņēmēju par bērna radīšanu, ģimeni kā vidi veselai personībai, ģimeni kā cēloni, ģimeni kā valsts pamatu. 

Bet, kamēr augsti kungi runā un pieņem lēmumus, karavāna iet tālāk - laulības tiek šķirtas, cilvēku skaits samazinās, bērni kļūst par vardarbības un nepieskatīšanas upuriem, pusaudžu atkarības un aborti pieaug utt. Diemžēl, neapzinoties un neieguldot cēloņos, ar katru dienu, ar katru nepārdomātu lēmumu vai bezdarbību, problēmu sekas kā sniega bumba veļas no kalna, kļūstot arvien lielāka.

Valsts zāgē zaru, uz kura pati sēž

Latvija no seniem laikiem sevi simbolizē ar ozolu - spēcīgas saknes, kas vēršas plašumā, stabils stumbrs ar biezu mizu, kas aizsargā kodolu, plaši zari, kas sniedzas pret sauli, krāšņas lapas un ozolzīles, kas vēsta par pārticību un vairošanos, ilgs mūžs.. Diemžēl šobrīd tā vairāk līdzinās kaktusam ar tukšu vidu, kas lepojas ar pāris adatām, uzzied reizi 4 gados, reti jālaista, bet saknes līdzinās purava bārkstīm..

Sagraut vienmēr ir vieglāk kā uzcelt, tāpēc katram valdības solim vajadzētu būt atbildīgam, pārdomātam un pamatotam ļoti nopietnos apsvērumos, lai zaudējums neiznāk lielāks kā ieguvums. Ne uz visām lietām pasaulē var skatīties no auksta aprēķina viedokļa. Līdzīgi kā bērnu pēc vecāku šķiršanās nevar matemātiski sadalīt uz pusēm, un ikviena šķiršanās nenovēršami ietekmēs bērna personību, tā arī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas likvidēšana var atstāt neprognozējamu ietekmi uz Latvijas valsti. Tas ir kā bumba ar laika degli. Tas ir vērtību jautājums.

Ģimene ir valsts pamats, un gudri ir vadītāji, kas to zina un respektē. Ģimene ir labākais ieguldījums gan personīgajā, gan valsts līmenī. Dārgais Godmaņa kungs, lūdzu neaizmirstiet par to, pieņemot lēmumus Latvijas tautas un vēlētāju vārdā.

Bet mēs, ģimeņu, bērnu, valsts nākotnes un ikviena cilvēka interesēs, nākam klajā ar paziņojumu, ka sekosim līdzi un informēsim sabiedrību par valdības un Saeimas lēmumiem, individuālajiem balsojumiem, kā arī iepazīstināsim sabiedrību ar Ģimenei Draudzīgiem politiķiem un viņu ģimenēm.

 ¹ citāts no Godmaņa /LPP/LC/ kunga Jaungada runas.

²  "Segliņš /TP/ intervijā LNT "900 sekundes" teica, ka atsevišķa ministrija bērniem varot būt labi un skaisti, taču šīs lietas varot paveikt arī citās ministrijās. Viņš uzsver, ka par skolēnu problēmām rūpējas Izglītības un zinātnes ministrija, savukārt sociālos jautājumus risina Labklājības ministrija."

³ "Kad pirms gada Jūs brīdināju par sarežģītiem laikiem, es vienlaikus, devu jums vārdu: lai kas arī nenotiktu, neaizskaramas ir trīs iedzīvotāju grupas: pensionāri, invalīdi, bērni". "Mēs turpināsim atbalstīt mazaizsargātos. Par katru cenu."

⁴ Demogrāfiskā attīstība Latvijā 21.gs.sākumā, Stratēģiskās analīzes komisija LR VP kanceleja, 2006.

No Tautas partijas manifesta:

 "Šeit - šajā valstī ir mūsu mājas. Šeit dzīvo mūsu ģimenes, aug mūsu bērni. Mēs gribam dzīvot šeit un mēs jūtam pienākumu strādāt un palīdzēt šai valstij. Mums un mūsu bērniem te ir un būs jādzīvo." "mēs izvirzām trīs pamatvērtības - morāle, valsts, ģimene." "Mēs esam par stipru ģimeni un paaudžu solidaritāti."

"Mēs vēlreiz uzsveram, mūsu mērķis ir nodrošināt, lai ikvienai ģimenei, abiem vecākiem strādājot, būtu iespējams izaudzināt un izskolot trīs bērnus. "

No Pirmā partijas/ Latvijas Ceļš programmas:

"..iestājas par ģimenes vērtību nostiprināšanu sabiedrībā, par sabiedrības vienotību, sabiedrības drošību.."

"..atzīst ģimeni par sabiedrības nozīmīgāko vērtību, personību veidojošu vidi, kurā tiek iedibinātas garīgās un morālās vērtības, turpinātas dzimtas un tradīcijas. Stipra, labklājīga un laimīga ģimene veido harmonisku, brīvu un atbildīgu personību. Attieksme pret ģimeni un bērniem nosaka sabiedrības morālo vērtību līmeni. Tāpēc būtiski ir turpināt Valsts atbalstu un aizsardzību ģimenei."
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form