Atis Klimovičs: 80% kareivīgums liek nopietni domāt
Foto: LETA

1993.gadā maskavietis, televīzijas režisors Dmitrijs Siņeckis par saviem tautiešiem izteicās, ka viņiem piemīt ārkārtējs kareivīgums, viņus kā magnēts pievelkot militārisms. Dmitrijs bija uzrakstījis interesantu stāstu par Kalnu Karabahu un tur saticis dažus krievus, kas karoja armēņu pusē. Iespējams, tur gūtie vērojumi viņu papildus pamudināja uz šādu, ne pārāk glaimojošu vispārinājumu par krieviem. Es tam nepievērsu pārlieku lielu uzmanību, tāpat kā savas vecāsmātes pirms dažiem gadiem pateiktajam, ka krievi atkal nākšot uz Latviju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pagāja tikai viens gads. Groznijā 1994.gada novembra beigās pie prezidenta pils redzēju aptuveni desmit sagūstītus krievu tankistus. Viņi izskatījās nelaimīgi un nožēlojami. Apgalvoja, ka nav zinājuši, kur un kāda iemesla dēļ dodas. Čečenijas pirmais prezidents Džohars Dudajevs par viņiem runāja dusmīgi, lai gan pilnīgi mierīgi. Solīja bargi sodīt, taču tankistiem nekas nenotika. Tajā laikā arī parādījās "nezināmas" piederības lidmašīnas virs Groznijas, kas nometa bumbas. Līdzīgi kā pirms gada gruzīniem atņemtajā Abhāzijā.

Tad Krievijas aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs solīja ieņemt Grozniju ar viena desantnieku bataljona palīdzību un sākās Pirmais Čečenijas karš. Tā sākumā jau drīz kļuva redzams, ka savas valsts – Krievijas Federācijas teritorijā esošā Groznijas pilsēta netiks saudzēta ne vismazākā mērā. Pār to bira krievu aviācijas bumbas, visapkārt mētājās mīnu šķembas - 1995.gada janvāra sākumā tur ikkatras 20 sekundes eksplodēja kārtējais artilērijas šāviņš. Gračovs cieta sakāvi – simtiem jaunu krievu puišu jau bija nogalināti un ievainoti. Krievijas prese tolaik vēl strādāja brīvi un kara propagandistiem nebija viegli pārliecināt par tā vešanas nepieciešamību. Vērā ņemams spēks bija Karavīru māšu komiteja. Pirmais Čečenijas karš nebija populārs lielā daļā Krievijas sabiedrības. Taču pavisam savādāk bija karojošajā separātiski noskaņotajā republikā. Čečenijā savas "prasmes" slīpēja dažādas krievu vienības. Redzēju savām acīm, kā postenī uz ceļa apdzērušies omonieši šāva uz pudelēm, bet pavisam netālu gulēja divi nogalināti čečeni.

Tad iestājās nākamā Krievijas prezidenta Vladimira Putina laiks. Presei Krievijā tika aizvērta mute, bet daudziem ārzemju žurnālistiem, lai nebrauc un neraksta, liegta iekļūšana Krievijā. Gluži tāpat kā Dudajevs, tika nogalināti arī divi nākamie Čečenijas prezidenti Zeļmhans Jandarbijevs un Aslans Mashadovs. Otrā Čečenijas kara laikā jau pilnā spēkā tika demonstrētas Krievijā ražotas "mākslas" filmas par šo karu. Tajās atradās vieta arī snaiperēm no Baltijas. Strauji pieauga patriotisku seriālu skaits, sākās Staļina tēla spodrināšana, pasaule uzzināja par lielāko XX gadsimta traģēdiju jeb PSRS sabrukumu. Tomēr kaimiņzemēs cilvēki vēl ar smaidu izturējās pret Krievijā rīkotajām aptaujām, kurās krievi Krievijā par lielākajiem valsts ienaidniekiem nosauca baltiešus, arī gruzīnus – turklāt novietojot viņus līdzās lielākajam ļaunumam jeb amerikāņiem. Kā redzams tagad, lielākā ienaidnieka vietu tomēr ieņēmuši ukraiņi.

2008.gada augustā Staļina dzimtajā pilsētā Gori Krievijas aviācijas uzbrukums tika vērsts pret dzīvojamām ēkām. Skats bija nelāgs – fotografēju, kā gruzīnu karavīri krāva pikapos to, kas vēl pavisam nesen bija dzīvi cilvēki.

Pēc pāris dienām tur jau bija arī humpalniekus atgādinoši osetīnu kaujinieki. Tie izskatījās pēc blēdīgiem sīkiem ļaundariem. Pavisam savādāku ievērojami disciplinētāku iespaidu radīja krievu regulāro armijas daļu karavīri, kas ielaidās diskusijās ar vietējiem gruzīniem, taču neko nespēja atbildēt uz galveno jautājumu, kādēļ viņi atrodas šeit – svešā valstī.

Vairs nav svarīgas kvēlās runas par karstgalvi Mihailu Saaukasvili, kas izprovocējis Krieviju. Tagad vienīgi jākonstatē, ka Abhāzija un Dienvidosetija ir iekarotas, lai gan sevi dēvē par neatkarīgām valstīm.

Kāds Maskavas dzīvoklis. It kā inteliģenti cilvēki. Un viņi pārliecināti apgalvo, ka visi to vien dara, kā ņirgājas par Krieviju. Tai nemitīgi atņemot likumīgi piederošas teritorijas un visvisādi pazemojot. Priekā par Krimnaš (Krima mūsu) spējīgi apvienoties ap 80% Krievijas iedzīvotāju. Un viņus nemaz nav samulsinājis jautājums, kādēļ gan uz šo teritoriju ir vēsturiskas tiesības Krievijai, bet nevis Osmāņu impērijai, kam Krimas pussala piederējusi vēl ilgāku laiku.

Pašreiz atrodoties Gruzijā un sekojot notikumiem Ukrainā ar interneta starpniecību, turienes notikumi aizvien vairāk atgādina karu un to, ka ukraiņi ir sapratuši, cik šoreiz viss ir nopietni. 80% Krievijas iedzīvotāju kareivīgais atbalsts Putina izdarībām liek domāt par vissliktāko scenāriju iespējamību. Un par to ļoti nopietni jādomā arī Latvijā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form