Atis Klimovičs: Ar cieņu par latviešu karavīru simtgadu griezumā
Foto: LETA

Valsts simtgade ir atbilstošs notikums, lai pateiktos tiem, bez kuru nestajiem upuriem nebūtu iespējama neatkarīga Latvija. Tie ir mūsu karavīri, kas visi pelnījuši pēcnācēju un laikabiedru uzmanību. Sākot no strēlniekiem, ar viņu aizrautīgo gribu atbrīvot dzimteni, Neatkarības kara dalībniekiem, leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, līdz mūsu dienu karavīriem atjaunotajā valstī.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tā nebūs viņu veikuma pretstatīšana jeb nevērības izrādīšana kultūras sfēru pārstāvjiem, valsts dibinātājiem politiķiem un diplomātiem ar viņu veikumu starptautiskajā arēnā. Vienīgi pārpārēm nopelnītas pateicības izrādīšana. It sevišķi tiem, kas savas cīņas augļus tā arī neieraudzīja, atdodami dzīvību par tēviju.

Tikko Neatkarības kara beigu 98.gadadienā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida pateikusies visiem, kas cīnījušies par Igauniju, īpaši pieminot tos, kas paši nepiedzīvoja izcīnīto brīvību. Tie bija gan igauņi, gan sabiedrotie. Te vietā citēt latviešu vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu: "...1918.-1920.gadā latviešu karavīrs un tauta ar ieročiem rokās cīņās, nesot smagus upurus, ilgstošā laika posmā un ar pieaugošu intensitāti skaidri apliecināja, ka nācija ir gatava savam valstiskumam, tā ir gatava cīnīties par to un upurēt dzīvību, lai pastāvētu neatkarīga Latvijas valsts."

Savdabīgi kritušos karavīrus pagājušā gada 6.decembrī savā simtgadē pieminēja Somija. Goda sardzē uz pusstundu nostājās tikpat daudz somu, cik bija kritušo aizstāvot valsti Otrā pasaules kara laikā.

Atšķirībā no Somijas, kas izgāja cauri kara postam un nosargāja neatkarību, šeit piedalīšanās karā nozīmēja sveša mundiera uzvilkšanu. Tomēr, kā stāstījis ne viens vien leģionārs, viņus vadījušas nereālas (kā tagad atzīts) cerības uz 1918.-1920.gada atkārtošanos. Tieši to apgalvoja ievērojamais matemātiķis Jānis Mencis, kas bija leģiona artilērijas virsnieks. Pēc viņa vārdiem, pastāvējis uzskats, ka kara beigās latviešiem būšot nepieciešams reāls bruņots spēks ar ko pieteikt savas tiesības. Leģionāru noskaņojums nebija noslēpums arī uzvarētājiem, tādēļ sekoja represijas un izsūtījums.

Satiekot vairākus no viņiem, diemžēl šo cilvēku vairs nav mūsu vidū, kļuva skaidrs, ka sirmie leģionāri savu kauju tomēr ir uzvarējuši. Kādreiz viņi bija pārliecinoši pierādījuši latviešu nācijas vēlēšanos dzīvot savā valstī un spēju par to cīnīties ar ieročiem rokās. "Vai tu domā, ka tagad neietu aizstāvēt Latviju! Vienalga, vai es krītu vai dzīvs palieku, no zemes tu esi cēlies, par zemi tev jāpaliek!," teica bijušais leģiona artilērists, astoņdesmit septiņus gadus vecais Kazimirs Šusts.

Tāpat vērts padomāt par tiem karavīriem, nenodalot armiju un zemessardzi, kas atrodas dienestā šodien. Par visiem, kas atjaunotās valsts laikā piedalījušies tās aizsardzībā un varbūt it īpaši tiem, kas to sargājuši, piedaloties ārvalstu misijās.

Tās pēc sava apdraudējuma bijušas atšķirīgas un diemžēl arī nesušas upurus. Bez pārspīlējuma var teikt, ka mūsu karavīri ar savu drosmi un izveicību kara laukā, plecu pie pleca strādājot ar amerikāņiem un citām nācijām, ir nodrošinājuši, lai Latvijas sabiedrotie tagad atrastos šeit un palīdzētu mums. Izšķiroša nozīme sabiedroto atbalsta un palīdzības saņemšanā bijusi tam, ka latviešu karavīri skaidri likuši noprast, ka savu zemi viņi ir gatavi aizstāvēt. Apskatot simtgadu griezumā – tāpat kā strēlnieki savās cīņās, kā latgalieši to parādījuši lielākajā partizānu kaujā pret padomju okupantiem Stompaku purvā un Rubeņa bataljons Kurzemes mežos.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form