Atis Klimovičs: Cik tālu esam no ierastā stāvokļa – palikšanas savās vietās?  (99)

Tobrīd viņš, ja nemaldos, dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā. Droši vien zināja par hrestomātiskiem kļuvušos valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdus par palikšanu katram savā vietā. Un, līdzīgi lielākajai daļai, tur arī palika. Galu galā tikai retais varēja iedomāties, kādu nākotni solīja svešā spēka netraucēta ierašanās. Iespējams, domāja par to, ka kaut kā jau dzīvos, būs citādi, bet dzīvos. Varbūt nebūs tik daudz brīvības, jo ne jau to būs atnesusi jaunā vara, taču savā sētā kaut kā visi turēsies. Pieņemu, ka šādi varēja domāt daudzi. Dzīve taču turpināsies – gluži tāpat kā iepriekš, kad visu izlēma "papus" jeb prezidents Kārlis Ulmanis, bet lielākajai daļai par to nebija ne silts, ne auksts, jo daudzus apmierināja dzīve un labklājības līmenis savā saimniecībā.

Šķiet, tas liecina par neapšaubāmu brieduma trūkumu vēl gluži jaunās politiskās nācijas apziņā. Tā gan bija izdarījusi milzu darbu Pirmā pasaules kara nopostītajā teritorijā un ar izveidotu valsti nostājusies līdzās citām Eiropas nācijām, taču ar to vien bija par maz, lai Latvija izvairītos no drūmajiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Ja salīdzinām mūsu valsti ar Somiju, cik vien korekts un vajadzīgs ir šāds samērojums, apbrīnas vērta šķiet somu sabiedrības vairuma izpratne, ka nepieciešama, iespējams, iepriekš vēl nebijusi nacionālā apvienošanās kopīgam mērķim, kas padarīja iespējamu tā saucamo Ziemas kara brīnumu. Tas, iespējams, ir labākais piemērs, ko var izdarīt viena neliela, taču vienota nācija. Turklāt tas atstājis iespaidu pat uz mūsu dienām. Zināms, ka Somijā nav problēmu nedz ar obligātā dienesta uzturēšanu, nedz rezervistu regulāru apmācīšanu.

Atgriezīsimies pagātnē – ko vectēvs darīja jau pēc krievu ienākšanas? Drīzumā demobilizējās un atgriezās mājās savā nelielajā lauku saimniecībā (14 hektāri) Ziemeļlatgalē. Diemžēl arī par to, ko viņš pieredzēja un pārdomāja pirmajā padomju gadā, nezinu gandrīz neko. Pieņemu, ka aizgāja uz pirmajām "brīvajām" parlamenta vēlēšanām okupētajā Latvijā un strādāja savā saimniecībā, sēja un pļāva, turklāt tobrīd viņš jau bija kļuvis par tēvu mazajam Jānim, kuram 1940. gada septembrī bija tikai gadiņš.

Līdzīgi Ansim Viestura Kairiša filmā mans vectēvs noskatījās, kā uz austrumiem aizmūk krievi, bet viņu vietu uzreiz ieņem vācieši. Šķiet, Ulmaņa teiktais par palikšanu savā vietā bija guvis iespaidu. Galu galā tas nebija mana vectēva karš. Tomēr nav zināms, vai viņš spētu izvairīties no leģiona un ierakumiem Krievijā, ja vien nebūtu strādājis dzelzceļnieku brigādē. Tolaik tas bija labs darbs, jo ļāva paglābties no frontes. Situācija mainījās, kad atgriezās Sarkanā armija. Tika pasludināta mobilizācija, un tad vairs nebija nekāda cita glābiņa, kā vien doties uz labi zināmajiem mežiem. Pēc kāda laika tāda vieta atradās Stompaku purvā starp Viļaku un Balviem, kur bija izveidojusies lielākā latviešu nacionālo partizānu bāze. 1945. gadu daudzi turienes latgalieši sagaidīja mežā – un ne jau tādēļ, ka būtu vēlējušies ar ieroci atbrīvot dzimteni, bet lai nenokļūtu frontē.

Ne jau katram varēja tā "sekmēties" kā netālu dzīvojošajam novadniekam Aloizam Bukovskim, kuru mobilizēja sākumā vācu, tad Sarkanajā armijā, un abos gadījumos viņš pārnāca mājās no frontes, tiesa, guvis ievainojumus – vienā kājā no sarkanajiem, bet vēlāk arī otrā kājā jau no vāciešiem. Ceļš pie nacionālajiem partizāniem tomēr nozīmēja izšķiršanos – ierocis bija jāpaņem, un arī vectēvs, tāpat kā viņa vecākais brālis Aleksandrs, kļuva par Stompaku purva partizānu vienības dalībnieku. Kodolu veidoja vāciešu sagatavotā un Sarkanās armijas aizmugurē desantētā vienība agronoma Pētera Supes vadībā. Viens no šīs grupas dalībniekiem bija vectēva brālis, 30. gados Rīgā kalēja diplomu ieguvušais bijušais aizsargs Ādolfs Klimovičs.

Tā nu visi trīs brāļi atradās vienā partizānu vienībā un, lai arī tajā bija nokļuvuši, atšķirīgu motīvu vadīti, plecu pie pleca piedalījās lielākajā latviešu nacionālo partizānu kaujā pret padomju okupācijas varu. Par Stompaku kauju, kas ilga visu 1945. gada 2. martu un turpinājās nākamajā naktī, ir rakstīts, un tā patiesi ir nozīmīgs vēstures notikums. Zināšanas par to ļauj labi ilustrēt latgaliešu attieksmi pret padomju "atbrīvošanas" misiju un apstiprina vēlēšanos dzīvot neatkarīgā Latvijā. Skumji, ka Latvijas augstākās amatpersonas līdz šim nav spējušas sadūšoties un atbraukt uz piemiņas pasākumu Viļakā un Stompakos. Neizprotama un neskaidra attieksme pret "tālo" novadu Latgali. Neoficiālā informācija liecina, ka šogad turp varētu doties eksprezidents Raimonds Vējonis. Kādēļ viņš to neizdarīja pērn, nav zināms – "Latvijas Avīzē" Egils Līcītis feļetonā noteikti apliecinātu, ka to, visticamāk, aizliegusi prezidenta kundze.

Lielā partizānu kauja lika noprast, ka tik lielas vienības nav ieteicams veidot, un kaujinieki paklīda uz dažādām pusēm, nodibinot arī dažas nelielākas grupas. Vectēvs ar vecāko brāli turpināja slēpties, bet tas bija tapis zināms čekistiem. Viņi ieradās vectēva mājā, kur tobrīd atradās mana vecāmāte Agate, nepilnus trīs gadus vecā meitiņa Lūcija un viņas brālītis, kam bija jau seši gadi. Kad vecāmāte atteicās nodot brāļu slēpšanās vietu, čekisti viņu brutāli piekāva. Tikai pērn uzzināju, ka viss norisinājies abu bērnu acu priekšā...

Pēc kāda laika, noticējuši jaunās varas solījumam par amnestiju, abi brāļi iznāca no meža, bet Agates veselība sišanu tomēr neizturēja, viņa nomira. Ādolfs ilgāk palika mežā, droši vien piedalījās vēl arī citās kaujās. Kurās, nezinu. Pēc nokļūšanas krievu rokās viņš tika notiesāts un aizsūtīts uz Sibīriju. Pavadījis tur septiņus gadus, atgriezies mājās. Sācis strādāt, taču padomju varai ar jau izciesto sodu bijis par maz – viņš notiesāts vēlreiz un atkal izsūtīts, šoreiz uz astoņiem gadiem.

Tas bija karstajā 1980. gada vasarā Medņevas pagastā Ādolfa mājās. Kopā ar vecotēvu un vienu no kaimiņiem palīdzējām Ādolfam vest no lauka sienu. Bija pāri par trīsdesmit grādiem, karstajā saulē nikni koda iepriekš neredzēti dīvaini kukaiņi, kas atgādināja lidojošas skudras. Darbā pagāja visa diena, klausījos triju vīru sarunās, taču no tā man nav palicis gandrīz nekādu precīzu atmiņu. Zinu vien to, ka manā klātbūtnē par "aizliegtajiem" tematiem netika runāts. Iespējams, abi brāļi par to jau sen bija savā starpā izrunājušies. Tagad atliek vien nožēlot, ka interese par intervijām radās krietni vien par vēlu – kad viņu vairs nebija starp mums.

Taču ne jau tikai pagātne liek domām mest cilpas, kas samudžina prātu, tādas ir arī pašas mūsu dienas. Droši vien arī tagad ne viens vien "svarīgais" pilsonis vēlētos ciešāk aizbāzt muti tiem, kas kritizē pie stūres esošos. Piemērs nav tālu jāmeklē – lūk, Zemkopības ministrijas paredzētā vēl tievāku koku ciršana, ko atbalsta valsts valstī jeb "Latvijas valsts meži" un kokrūpniecības pārstāvji. Tā vietā, lai reaģētu uz labi pamanāmo sabiedrības reakciju, ka no šāda soļa vajadzētu atturēties, un piekristu nopietnai diskusijai, valdība paziņojusi, ka tā pilnvaro attiecīgas personas izskaidrot šādas rīcības vajadzību un praktisko "ieguvumu".

Gluži kā "papus" vadīšanas laikos. Labi, ka nesenajā diskusijā LTV, kur piedalījās abas puses, vairāk nekā 60 procenti skatītāju izteicās pret jaunāku un tievāku koku ciršanu. Cerams, tas apliecina spēju paraudzīties pāri savas "sētas" robežām. Tagad derētu saprast, kā šiem 60 procentiem saliedēti apturēt iecerēto ciršanu, vienlaikus novēlot premjeram Krišjānim Kariņam saglabāt savu, šķiet, jau pārspīlēti saslavēto tēlu.

Darba nedēļas beigās Aizsardzības ministrija nākusi klajā ar paziņojumu, ka šovasar bruņotie spēki turpinās 2018. gadā iesākto rezervistu sagatavošanu. Tas attiecas uz personām, kam nav nekādas militārās sagatavotības. Labs darbs, tikai mērogi mulsina – šogad plānots apmācīt "veselus" 60 rezervistus. Te derīgi atgādināt, ka pavisam nesen aizsardzības ministrs Artis Pabriks intervijā kādai no vietējām avīzēm pateica to pašu, ko pagājušajā rudenī pavēstīja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, – ieteicams būt gataviem arī pavisam sliktiem nākotnes scenārijiem. Ko tas vēstures un Krievijas pieaugošā šovinisma kontekstā nozīmē, šķiet, nav jāskaidro.

Tādēļ mulsums par tik lielu skaitli – 60 ieplānotajiem rezervistiem. No vienas puses, tāds ir valdības redzējums, bet, no otras, – kur ir pašu pilsoņu vēlēšanās kļūt par rezervistiem, par zemessargiem? Vai tomēr esam daudz tālāk aizgājuši par tiem, kas laimīgi dzīvoja "papus" laikā 1930. gados? Ceru, ka manam Jēkabpils Zemessardzes bataljonam nekad nebūs jādzird vārdi – palieciet savā vietā!