Varbūt dažus tūkstošus kilometru tālajā salā skatījums uz nepieciešamību pēc rezervistu iesaukšanas Latvijā ir atšķirīgs, tomēr katram ierindas Latvijas pilsonim, it īpaši pagātnē ar dienestu profesionālajā armijā un zemessardzē saistītam, nāktos saprast šā brīža izaicinājumu nopietnību. Atliek atgriezties vien tikai četrus – piecus gadus nesenā pagātnē. Tolaik, jāatzīst, aizsardzības sektors bija ārkārtīgi, pat pārāk iejūtīgs – atmiņā neuzpeld rezervistu iesaukšana. Līdz ar to nebija arī šādu domstarpību. Tas arī saprotams, jo eiropieši vēl nebija redzējuši Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Tagad situācija ir mainījusies. Ne vienam vien uz ārzemēm aizbraukušajam nāktos aprast ar domu, ka tieši šobrīd atdzimstošā Krievijas kareivīguma apstākļos katram iepriekš atbilstošas iemaņas apguvušam iesaukuma vecuma Latvijas pilsonim nopietni jāizturas pret pienākumu dzimtenes priekšā. Tomēr tā vietā redzama ārkārtēja vienaldzība.
Lai runā "Latvijas Avīzē" publicētie skaitļi – 2015. gadā izsūtītas 300 pavēstes, ieradušies uz apmācībām 59 cilvēki, pērn izsūtītas 966 pavēstes, mācības apmeklējuši vien 168 rezerves karavīri. Par ko domājuši pārējie? Varam izteikt dažādus minējumus par to, kādēļ tāda nevērība pret pilsoņa pienākuma pildīšanu, taču ne viens no tiem nebūs šīm personām glaimojošs. Tā nerīkojas nopietni, pieauguši cilvēki, kas sevi apzinās par šīs valsts pilsoņiem – tiem, no kuru darba, domām un iniciatīvas ir atkarīga dzīve šeit. Tas liecina par dzimtcilvēka pasaules uztveri – tā domā persona, kam nepieciešams saimnieks, kas dod pavēles un nodrošina vēlamo iztikas līmeni. Tur nav vietas izpratnei par savu zemi un pienākumiem pret to. Arī sarga jeb karavīra pienākumiem.
Nožēlojami skan dažu tautiešu taisnošanās, ka viņu darba devējiem latviešu problēmas neinteresējot: "Anglis tak pasaka – mani tavi Latvijas likumi neinteresē, tu esi Anglijā un pie manis strādā. Negribi, ej prom, es paņemšu citu vietā!" Žēl, ka raksta "Latvijas Avīze" autore nav norādījusi, kādā uzņēmumā strādā rakstā minētais Latvijas pilsonis. Ja jau jāsaskaras ar tik brutālu un nicinošu britu darba devēja attieksmi pret mūsu valsti, tad nākas padomāt, cik jēdzīga vispār ir darba meklēšana svešumā.
Kāds no rakstā pieminētajiem rezervistiem pat norādījis, ka iecerējis atteikties no Latvijas pilsonības. Kā ar cirvi noskaldījis un norādījis, ka tā rīkošoties, "lai nebūtu jācieš no pastāvīgām problēmām, kas tiek radītas ārzemēs dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem". Varbūt arī labi, jo kāda jēga no šādiem pilsoņiem. Jāpiekrīt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandierim Leonīdam Kalniņam, kas izteicies, ka esot pret piespiedu iesaistīšanu armijas ierindā – no tiem, kas to nevēlas, nav iespējams sagaidīt labus rezultātus.
Būtu labi, ja minētais pagaidām vēl esošais Latvijas pilsonis pamanītu ziņu par aptauju ASV, kas liecinājusi, ka vairāk kā 50% amerikāņu atbalsta šīs valsts karavīru iesaistīšanu Baltijas aizstāvībā Krievijas iebrukuma gadījumā. Pozitīva vēsts, taču nākas atbildēt uz jautājumu – kā, lai paskaidrojam amerikāņiem, ka tik daudz Latvijas iedzīvotāju paši to nevēlas darīt. Gribētos pievērst uzmanību kādam jau trīs gadus Ukrainā karojošam ārzemniekam, kas cīnās pret Krievijas agresiju. Viņš uzskata, ka savas valsts nodevība ir pats smagākais noziegums, pat vēl smagāks par izvarošanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
