Atis Klimovičs: Kā atkārtot Cēsu 300 gadus ilgo mierīgo dzīvi?

Žurnālistu ikdiena paiet ziņu portālu un dažādu citu mediju apmeklējumos, tādēļ daļa no viņiem, it īpaši ārzemju notikumu pārskatītāji, ir pietiekami labi informēta par būtiskāko. Tomēr tas negarantē nopietnas informācijas nonākšanu pietiekamā apjomā līdz lielākajai daļai sabiedrības. To ietekmē gan medija galvgalī esošo personu un arī īpašnieku nostāja, gan arī zināms pieprasījums pēc kaut kā "vieglāka". Ko darīt ar daudzajām nopietnajām ziņām, kā tās pasniegt? Vai nepieciešams tās regulāri piedāvāt ierindas vēlētājam? Visticamāk, to nepieciešams darīt regulāri, jo zināt noteikti ir labāk, nekā nezināt, turklāt, vērojot notikumus ilgākā laikā, kļūst skaidra to virzība.

Tāds, neapšaubāmi, arī ir stāvoklis drošības jomā, kur nopietnas izmaiņas vai krasi pavērsieni nenotiek viena mēneša un pat gada laikā. Nav jābūt kara akadēmiju beigušam pulkvedim, lai saprastu, ka situācija reģionā soli pa solim – ja ne pasliktinās, tad saasinās noteikti. Skaidra liecība ir Krievijas veiktie pasākumi pie savas rietumu robežas, kur tiek izvietotas jaunas armijas vienības un veikti plaša mēroga manevri. To papildina informatīvais karš, kas kļūst aizvien daudzveidīgāks un plašāks. Draudīgi – diezgan.

Un tomēr viss, tā varētu šķist no malas, tiek kontrolēts. Jādomā, ka liela daļa pilsoņu Latvijā un abās kaimiņvalstīs ir ieguvusi imunitāti pret viltus informāciju un tiem nevar baltu iestāstīt par melnu. Baltijas valstīs trenējas tur izvietotās kaujas grupas, tās pārvietojas, norisinās nopietnas gaisa spēku mācības, mācības notiek (nu jau paredzētajos apjomos) Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bruņotajos spēkos. Vai to visu regulāri saņem Latvijas galveno mediju gatavotās produkcijas patērētāji? Diezin vai. Derīgi ieskatīties vadošajos portālos, lai kļūtu skaidrs, ka drošības jautājumi nav prioritāri. Un ar to ir jārēķinās, jo normālos miera apstākļos ir grūti pārliecināt lielu daļu sabiedrības, ka "nazis" nepārtraukti jāasina.