Protams, nepatīkams vēstījums. Par laimi, līdzsvaram nekavējoties atbildi sniedzis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kas uzsvērti norādījis Maskavai, ka uz uzbrukumu Polijai vai Baltijas valstīm atbildēšot visa alianse. Vēl pirms tam ar savdabīgām runām par smadzeņu slimību NATO izpaudies Francijas prezidents Emanuels Makrons, kas vienlaikus arī aicinājis uz jauna veida sarunām ar krieviem. Ko gan te piebilst – katrs vidusskolnieks pateiks, ka dialogs ir nepieciešams, bet visus pārējos, kas to noraidīs, nosauks par konflikta atbalstītājiem.
Tikko savu viedokli publiski paudis arī Igaunijas aizsardzības ministrs Juri Luiks, kas vēl dienu pirms NATO samita pateicis, ka šobrīd nepieciešamība pēc alianses esot vēl lielāka, jo Krievija atkal kļuvusi par draudu. Jāpiekrīt Igaunijas ministram, kas apgalvo, ka nav nekāda iemesla to slēpt vai izpušķot.
Te vērts pievērsties Ukrainas karam, kas turpinās jau vairāk nekā piecus gadus. Neraugoties uz nekaunīgo kaimiņzemes agresiju, Kijeva līdz šim tā arī nav paziņojusi, ka atrodas karastāvoklī ar Krieviju. Grūti aptvert, ka pēc tam, kad virs Ukrainas teritorijas krievi notriec civilo lidmašīnu, veic apšaudes pāri robežai ar smagajiem ieročiem, nosūta savas armijas vienības, ieved simtiem tanku un bruņumašīnu, nogalina tūkstošiem cilvēku, Kijeva nesaskata nepieciešamību pēc atbilstoša paziņojuma. Lai arī formāla, taču nepieciešama, kas agresoram dzīvi padarītu daudz nervozāku.
Tad diezin vai agresorvalsts vadītājs Vladimirs Putins gatavotos 9. decembrī braukt uz Parīzi, lai tur pieņemtu kapitulāciju no Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska. Kas zina, vai Maskava būtu spējusi uzņemties tik nozīmīgu lomu konflikta noregulēšanas sarunās Minskas un Normandijas formātos, ja Kijeva jau 2014. gada vasarā, kad Ukrainā iebruka Krievijas bruņoto spēku regulārās daļas, būtu skaļi un tieši uzrādījusi to pasaulei un atbilstoši rīkojusies līdz pat diplomātisko attiecību pārtraukšanai. To neizdarot, sniegts lāča pakalpojums Kremlim, kas atklāti smejas par likumību un suverēnu valstu tiesībām. Tas ļāvis Kremlim tēlot neieinteresētu un labu gribošu starpnieku, kas vēlas vienīgi ātrāk nonākt pie miera risinājuma. Šķiet tikai loģiski, ka laupītājs ir jāsauc vārdā, lai kādreiz varētu to sodīt, atņemt tam salaupīto un visu atdot likumīgajam saimniekam.
Raugoties uz lielo valstu vadītāju un dažādu amatpersonu izteikumiem, kas bieži vien ir pilnīgi pretēji, šķiet, katram Latvijas pilsonim gribas saņemt situācijas vērtējumu no mūsu amatpersonām. Taču ar to tik labi nesokas, krietni atpaliekam no saviem kaimiņiem Baltijas trijniekā. Lietuvas un Igaunijas amatpersonas nav tik mazrunīgas.
Nav pareizi domāt, ka ikkatrs asāks vārds jāsvītro, jo tas vienīgi satrauks visumā apmierinošos un pat labos apstākļos dzīvojošo sabiedrību. Ir skaidrs, ka vairs nav pietiekami ar mierinošiem vārdiem – NATO mūs sargā. Būtiski atcerēties, ka Latvija pati ir NATO sastāvdaļa, neliela, bet būtiska sastāvdaļa, kam vispirms pašai jāparūpējas par savu aizsardzību. To vēlams aizvien labāk ielāgot, it īpaši rēķinoties ar dažādiem izlēcieniem, kā Erdoana gadījumā.
Godīgi – vai droši var paļauties arī uz tādas valsts atbalstu, kuras prezidents runā par alianses smadzeņu kaiti un jaunām attiecībām ar Krieviju? Gribētos sadzirdēt atsauksmes uz Latvijas eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu saliedēt baltiešu un poļu spēkus savu valstu aizsardzībā, lai grūtā brīdī, kāds varot pienākt, varētu sevi droši pasargāt. Nav saprotams, kādēļ neviena mūsu augsta ranga amatpersona to nav komentējusi. Tā vietā bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš nācis klajā ar visai nesaprotamo norādi, ka Latvija nedrīkstot koncentrēties tikai uz vienas valsts draudiem. Neatbildētu jautājumu un neskaidrību netrūkst – vaicāsim amatpersonām!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
