Atis Klimovičs: Par pagātni un pareizo izvēli šodien
Foto: LETA

Mēnesi pirms balsu atdošanas par nākamo Saeimu vēlētājiem būtu lietderīgi pavērst skatu atpakaļ līdz 1991. gadam, kad tika atgūta valstiskā neatkarība, pacensties mierīgi un godīgi atbildēt, vai šeit izdevies izdarīt labus darbus. Vai iespējams just gandarījumu par sasniegto? Vai dzīvojam labāk nekā iepriekš, atrodoties PSRS jeb Krievijas okupācijas varā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas ir tik plašs temats, ka par to iespējams runāt gari un plaši. Un arī vajag, turklāt ne tik daudz to dēļ, kas paši "brīnišķīgos" laikus pieredzējuši, bet gan to, kas par to neko nezina, proti, jaunās paaudzes dēļ. Labu piemēru par "attīstīto" iekārtu sniedzis Imants Lancmanis, kurš atcerējies pārtikas veikalu Rīgā toreizējā Ļeņina ielā iepretim čekas mājai – tur vairākos plauktos atradušās vienīgi marinētas bietes.

Vai okupācijas laikā latviešu operdziedātāji dziedāja uz Vīnes, Berlīnes un Ņujorkas opernamu skatuvēm, vai Latvijas izlases piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos basketbolā, hokejā un futbolā? Vai ar katru jaunu vasaru neieraugām savu zemi – lauku saimniecības, nelielus miestus un pilsētas – arvien sakoptāku? Tūkstošiem enerģisku savas un valsts nākotnes prasmīgu veidotāju – tā ir jaunā Latvija, par kuru vairs nenākas sapņot, jo tā jau ir tapusi un top tepat līdzās. Tā visā krāšņumā uzziedēja jūlija siltajās dienās Dziesmu svētkos Rīgā, piepildot daudzus ar milzu spēku nākamajām dienām piecu gadu garumā.

Pretējā svaru kausā varam likt pašu zemes "batjkas" jeb tā sauktos oligarhus, kam par tiesisku valsti bijis atšķirīgs viedoklis. Viņu padarītā "augļi" redzami Latvijas atpalikšanā kaut vai salīdzinājumā ar Igauniju, kur šādiem lielajiem bajāriem nebija lemts izveidoties. Tomēr zinātāji norādīs arī uz daudz mazāka mēroga vietējiem valdnieciņiem atsevišķu pagastu līmenī, kuriem var pateikties par regresu un stagnāciju viņu atbildības teritorijā. Un daudzus tas ir apmierinājis, jo roka barojusi daudzas citas rokas. Ko lai saka par OIK, par tā arī neatjaunoto pasažieru vilcienu sastāvu, par skolotāju algām, kas ievērojami atpaliek no vidējās algas valstī... Kādā atraktīvā somu teātra izrādē skatītāji nomētājuši politiķu fotoportretus ar to, kas bijis pie rokas, bet pēc tam piecēlušies kājās un nodziedājuši Somijas himnu.

Katra paša ziņā ir spējas atrast pozitīvu vai pretēju motivāciju. Mani pārliecina divi nesen satikti paziņas, provinces (200 kilometru attālumā no Rīgas) iedzīvotāji. Pirmais – pieredzējis pamatskolas skolotājs, kas pēc vietējās nelielās pagasta skolas slēgšanas tagad brauc uz darbu veselās trīs mācību iestādēs un papildu ienākumus gūst arī no uzņēmējdarbības. "Starp politiķiem maz tādu, kas patiešām domātu par kopīgo, par valsti. Tā vietā tik viegli saskatāma rosīšanās savu personisko vajadzību apmierināšanai. Nožēlojami, bet vai tā ir visa Latvijas valsts? Pilnīgi noteikti – nē, Latvija ir katrs no mums, tātad vēlos domāt – mums ir cerības." Otrs ir tikai divdesmit trīs gadus vecs diplomēts Sēlijas lauksaimnieks.

Tikko izgājis Zemessardzes pamata apmācības nometni. Noraugoties viņā, rodas pamats spēcinošām domām par nākotnes perspektīvām. Pavadījis divas dienas un naktis kara mācībās "Namejs – 2018" un pārradies mājās, viņš nomainījis karavīra formu pret darba drēbēm, sēdies traktorā un visu dienu apstrādājis savus laukus. Lieki piebilst – abos gadījumos stipru cilvēku cienīga izvēle un dzīve.

Šiem cilvēkiem nav noslēpums, no kurienes nāk lielākais Latvijas apdraudējums. Arī par Ukrainu viņi neteiks, ka "tur nu gan neko nevar saprast, ka tur taču brālis ar brāli karo". Viņi zina, kāda kārtība valda Krievijā, un apzinās, ka tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no viņu vēlmēm. Mums trim neiestāstīt šķidros melus, ar kuriem par attiecību uzlabošanu ar Krieviju vēlētājus sev par labu mēģina noskaņot "Saskaņa".

Mēs labi zinām, ka ne jau briti indējuši kaut kur Piemaskavā, ka ne jau amerikāņi notriekuši pasažieru lidmašīnu, ka ne jau vācieši iebrukuši Ukrainā. To "nevainīgi" piemirst "Saskaņa", kas ar paziņojumu par labām attiecībām ar Maskavu ciniski nostājas agresora atbalstītāju rindās. Vēlētājiem jāsaprot, ka paši saskaņieši ap sevi savilkuši biezas sarkanas līnijas. Atstājot šo partiju opozīcijā, jāturpina 1991. gadā uzsāktais prorietumnieciskais kurss.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form