Atis Klimovičs: Par valodu Ukrainā, Igaunijā un Latvijā  (105)

Tā uzskatāma par labu un cerīgu zīmi valodai, jo tās lietošanu neiedomājami panākt ar bargu likumu palīdzību. Vislabākie rezultāti sasniedzami, ja dažādi sabiedrības slāņi par zināmu rīcību izšķiras apzināti un no laba prāta. Jādomā, jaunajos apstākļos Ukrainā vairs nevarēs "iziet cauri" vēl gāztā un uz Krieviju aizmukušā prezidenta Viktora Janukoviča laikā iecerētā divvalodības ieviešana dažādos šīs valsts reģionos.

Šis ir vēsturisks laiks Ukrainai un arī pašai ukraiņu valodai. Vērts ieklausīties labi pazīstamajā ukraiņu žurnālistā Vitālijā Portņikovā, kas aicina krieviski runājošos Ukrainas patriotus: "...ja nekad iepriekš neesat runājis ukraiņu valodā, sāciet mācīties tās valsts valodu, kurā dzīvojat. Ja uzskatāt, ka negūsiet panākumus, izveidojiet apstākļus, lai iemācītos šo valodu, lai tajā runātu jūsu bērni un mazbērni. Interesējieties par ukraiņu kultūru."

Tieši attieksmei pret valodu ir noteicošā nozīme jebkuras suverēnas valsts pastāvēšanā. Tas uzskatāms par pašsaprotamu, ka bez ukraiņu valodas nav ukraiņu nācijas un zūd arī pamats Ukrainas valsts pastāvēšanai.

Ne velti, jau kopš cara laikiem Krievija centusies iespējami marginalizēt ukraiņu valodu. Šķiet, varam vilkt paralēles ar Latviju. V.Portņikovs norāda, ka "...impērijā nav nekādu šaubu: lai nebūtu Ukrainas, ir jāatņem tai valoda. Lai ukrainis aizmirstu par savu Dzimteni, viņam jārunā vienīgi kaimiņu tautas valodā." Ukrainā, kā zināms, krievu valodas pozīcijas līdz šim pat laikam faktiski bijušas pat daudz spēcīgākas par ukraiņu valodas pozīcijām. V.Portņikovs salīdzinājumam min Krieviju, kur "nekad, neraugoties uz miljoniem ukraiņu, nav bijis ukraiņu skolu. Tur nekad nav pastāvējusi augstākā izglītība ukraiņu valodā". Piemērs, ko derētu turēt starp citiem pretargumentiem, kad nākas uzklausīt Krievijas pārmetumus par nepilsoņu stāvokli Latvijā.

Minētajai pret mūsu valsti ne pārāk "draudzīgajai" Latvijas iedzīvotāju daļai vajadzētu novērtēt dzīvi kopš 1991.gada skaidri izvēlētajos demokrātijas apstākļos. To iespējams izteikt arī šādi - nevēlies apgūt latviešu valodu un pieteikties pilsonības saņemšanai, nav spiesta lieta. Vari mierīgi baudīt visas pārejās tiesības, vienīgi rēķinoties ar zināmiem ierobežojumiem.

Šāda attieksme apliecina demokrātiskas iekārtas būtību, kas neparedz represīvu metožu lietošanu. Ņemot vērā, cik plašas ir iespējas latviešu valodas apgūšanai, diezin vai Latvijas valsti varētu kritizēt par nepietiekamiem integrācijas centieniem. Kaut vai tādēļ, ka vēlamā integrācija iespējama vienīgi uz latviešu valodas bāzes. Bez tā pilnvērtīga (to novēlot visiem Latvijas iedzīvotājiem) dzīve šeit nav iespējama.

Te derīgi atsaukties uz neseno gana iespaidīgo jaunās Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas uzrunu valsts neatkarības svētkos. Prezidente uzsvērusi demokrātijas pamatu jeb cilvēktiesību nozīmi un norādījusi uz Igaunijas konstitūcijā ietvertajām vērtībām, kas vērstas uz igauņu valodas un kultūras saglabāšanu, bez kā neatkarīgai Igaunijas Republikai nebūtu jēgas. Vērts pieminēt K.Kaljulaidas teikto, ka "Valoda un kultūra veido kultūrtelpu.

Pievienojot ieražas un tradīcijas, mēs iegūstam savu tradīciju telpu, saliedētu vidi, un mums ir tiesības prasīt tās atzīšanu visiem, kas ierodas pie mums uz ilgāku laiku vai uz palikšanu. Par igauni var kļūt katrs, kas atzīst mūsu valodu, ieražas un vērtības. Viņš pats var uzskatīt sevi par igauni, un arī mēs viņu uzskatīsim par igauni."

Tas pats sakāms par Latviju, kur tāpat kā Ukrainā bez ukraiņu un Igaunijā bez igauņu valodas, bez latviešu valodas zūd visa valsts pastāvēšanas jēga. Diemžēl, kā tas beidzamajā laikā bieži pieredzēts, no Latvijas augstākajām amatpersonām šādas skaidras un loģiskas domas iespējams dzirdēt reti.