Taisnība tiem, pēc kuru domām atbilde uz šo jautājumu meklējama vienīgi Putina galvā. Tikai no tās atkarīgi visi lēmumi – kā par mieru, tā par kara turpināšanu. Saprotams, ka jaunievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vieglprātīgais apgalvojums, ka par mieru esot vienkārši jāvienojas ar Kremļa saimnieku, ir "norakstāms" uz priekšvēlēšanu cīņā izmantoto retoriku. Tikmēr frontē realitāte ir pavisam cita, tur sarunas negaida un sveicienus aizvadītajās prezidenta vēlēšanās krievu militāristu vadītie tā saucamie separātisti sūta ar lielgabaliem un mīnmetējiem.
Tikko Kremlis nosūtījis vēl vienu sveicienu Zelenskim (acīmredzot jau labu laiku iepriekš gatavotu), pasludinot lēmumu par atvieglotu un paātrinātu Krievijas pilsonības piešķiršanu okupēto Donbasa rajonu iedzīvotājiem. Taisnība tiem, kas to pielīdzina Vācijas fašistiskā režīma rīcībai Otrā pasaules kara priekšvakarā. Pēc tam, kad būs sasniegts pietiekams skaits savu pilsoņu, Krievija, par ieganstu minot nepieciešamību nodrošināt viņiem nepieciešamo aizsardzību, turp gluži vienkārši var nosūtīt savus karavīrus. Un tad jau bez jebkādas slēpšanās. Vai tā notiks, varam likt likmes, taču jāšaubās, vai Putins ļausies iebiedēties ar jaunu sankciju pasludināšanu.
Runas un nosodījumus viņš vienkārši laiž gar ausīm. Taisnība ukraiņu žurnālistam Vitālijam Portņikovam, kurš pārliecināts par to, ka Putins respektē vienīgi spēku. Maldīgi domāt, ka ar piekāpšanos viņam iespējams par kaut ko vienoties. Gluži pretēji – tādā gadījumā Putins prasīs jaunu piekāpšanos. Un tā līdz pat galīgam Ukrainas suverenitātes zaudējumam. Nākas domāt, ka tas nav pārsteigums arī Zelenska komandai, kas kategoriski norādījusi, ka nekad neatteiksies no Krimas un Donbasa krievu iekarotajām zemēm, kā arī īpašu uzmanību veltīs Ukrainas bruņoto spēku attīstībai.
Ukrainas kara kontekstā nevar nepieminēt Baltiju, kam saprotamā kārtā no tā nāktos daudz mācīties. Bet, vai tā ir, par to iespējams šaubīties. Beidzamā laika spilgtākais šī apgalvojuma apliecinājums ir nesenā Igaunijas prezidentes vizīte Maskavā un tikšanās ar Putinu, kas turpina iekarot svešas teritorijas. Negatīvu vērtējumu tam devusi virkne visu triju Baltijas valstu politiķu, starp tiem Lietuvas ārlietu un Latvijas aizsardzības ministrs.
Lai arī Kersti Kaljulaida esot runājusi ar Krievijas autoritāro līderi arī par Ukrainu, plašākai sabiedrībai nekas detalizētāks nav zināms. Nākas piekrist Linam Linkevičam, kas atturas kritizēt Igaunijas valsts galvu par šo tikšanos, tomēr aicina abu pārējo Baltijas valstu vadītājus rīkoties saskaņoti. Būtu pagalam naivi iedomāties, ka vienlaikus varētu pastāvēt izcili labas Krievijas un Igaunijas un, piemēram, ārkārtīgi saasinātas Maskavas un Rīgas attiecības. Beidzot trim kaimiņvalstīm vajadzētu saprast, ka izdzīvot nākotnē un saglabāt savu valstiskumu varam, turoties kopā, – vispirms ar igauņiem un lietuviešiem, tad ar sabiedrotajiem Eiropā un pāri okeānam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
