Atis Klimovičs: Vajadzīga valsts daudzveidīgo līdzekļu iesaiste
Foto: DELFI

Visai bieži nepamet sajūta, ka vēl ne līdz galam esam sapratuši, ka mums ir sava valsts. Tāda, kuras labā katram nepieciešams ziedot kaut ko no sevis, par kuras aizsardzību jādomā vispirms jau mums pašiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar to patiesi nemaz neiet tik gludi, turklāt tādā valstī, kas atjaunoto neatkarību skaita jau veselu 28 gadu garumā. Lai katrs uzdod jautājumu sev, vai arī viņam nevajadzētu kā iesaistīties valsts aizsardzībā. Uzreiz norādīsim, ka savus uzdevumus un pienākumus var atrast katrs – sākot ar pavāru un beidzot ar mediķiem, kas krīzes situācijās ir ārkārtīgi nepieciešami.

Līdz šim nav izdevies atrast iedarbīgu pamudinājumu, lai lielākā daļa pilsoņu nonāktu pie šādas atziņas un kādu rītu pieklauvētu pie tuvākā Zemessardzes bataljona vārtiem, lai uzrakstītu iesniegumu par iestāšanos bruņotajos spēkos. Tas drīzāk ir panākams ar daudzveidīgiem pasākumiem, uzrunām, bet varbūt arī ar stingru valstiski patriotisku aicinājumu.

To, ko nevar izdarīt atsevišķi sabiedrības pārstāvji, var paveikt valsts – pierādījums tam ir spēja apvienoties un strādāt tāda mērķa kā Dziesmu svētki labā. Valstij ar tās rīcībā esošajiem daudzveidīgajiem līdzekļiem tas ir pa spēkam. Ar vienu noteikumu: ja apzināmies, ka nevis amerikāņiem vai britiem un kanādiešiem visvairāk rūp Latvijas drošība, bet gan pašiem Latvijas iemītniekiem.

Latviešu militārpersonas, sākot ar bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu, allaž nepiemirst pieminēt NATO 3. paragrāfu, kas atbildību par savu drošību vispirms uzliek konkrētajai valstij. Piebilstot, ka paļaušanās uz to, ka visu izdarīs bruņotie spēki, bet pārējā sabiedrība varēs turpināt dzīvot ierastajā režīmā, esot lieli maldi. Latvija var saskarties ar lieliem draudiem, un tādos noturēties, sevi nosargāt iespējams vienīgi ar sabiedrības lielākās daļas enerģisku iesaistīšanos. Kāpēc neko par to nepasaka bruņoto spēku virspavēlnieks jeb prezidents Raimonds Vējonis, nav lāgā saprotams.

Varbūt valsts galvai vienkārši nav laika, lai par to padomātu. Gluži tāpat kā Iekšlietu ministrijai, kam krīzes situācijās jārūpējas par iekšējo drošību. Pajautāsim saviem kaimiņiem Rīgā, vai viņi zina, kā rīkoties, kurp doties, piemēram, kādas lielākas tehnoloģiskas avārijas gadījumā. Vai minētā ministrija (tā atbild par šādiem jautājumiem) zina, kur cilvēki apdraudējuma gadījumā varēs iegūt patvērumu? Uzdosim jautājumu, vai nepieciešamības gadījumā Rīga ir gatava uzņemt un aprūpēt vienu–divus simtus ievainotu cilvēku, vai viņiem nenāksies gulēt kādas slimnīcas pagalmā? Pajautāsim Veselības ministrijai, kādēļ līdz šim nav domāts, ka var rasties šāda nepieciešamība.

Var saprast, ka par lielāku vai mazāku krīzi, tostarp karu, kā kaut ko patiesi iespējamu līdz 2014. gadam domāja tikai retais. Un tās nebija valsts galvenās personas. Taču arī tagad, šķiet, nekas daudz nav mainījies – visi būs pamanījuši, cik lielu uzmanību Saeima veltīja jautājumam par medību vecuma sliekšņa pazemināšanu. Tas diezin vai uzskatāms par ārkārtēji būtisku un karstu jautājumu. Tā vietā, neapšaubāmi, daudz nozīmīgāka būtu bijusi spriešana par dažādu patvēruma būvju izveidošanu Latvijas pilsētās. Taču tā šķiet pilnīga utopija, tas Saeimas korpusam šķiet neaptverams kosmoss. Arī lielā daļā sabiedrības nav šāda pieprasījuma, atcerēsimies pērn izrādīto ironisko attieksmi pret ierosinājumu apsvērt šādus celtniecības darbus.

Daudzi pēdējos gados neko tā arī nav iemācījušies, lai gan Ukrainā bija skaidri redzams, ka ir iespējams pilnīgi "normāls" karš. Tā ir skaudra atziņa, kuru vēlams ielāgot pēc iespējas ātrāk. Gluži tāpat kā to, ka lielā mērā esam ar ukraiņiem vienā laivā, lai gan esam ES un NATO komandā. Nav lielas atšķirības Maskavas attieksmē pret Kijevu vai Rīgu. Ja Ukrainas politiķu lielākā daļa, redzami analītiķi un žurnālisti, saskata Maskavas vēlmi iznīcināt Ukrainu kā valsti, pret to jāizturas ārkārtīgi nopietni. Tas liek domāt, ka attiecībā uz mums, tāpat kā igauņiem un lietuviešiem, Kremlim ir līdzīgas ieceres. Te derīgi atsaukties uz Kijevā dzimušo Izraēlas premjerministri Goldu Meiru (1898.–1978.), kas teikusi šādi: "Mēs gribam dzīvot. Viņi vēlas mūs nogalināt. Tas atstāj ļoti maz iespēju kompromisam." Ar šādu izpratni derīgi apbruņoties arī Latvijā. Tas varētu palīdzēt izšķirties par tiešu iesaistīšanos valsts aizsardzībā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form