Atklātā vēstule: Agrīna palīdzība bērniem  (8)

Deklarācijā par Ministru kabineta darbību sadaļā "Latvijas cilvēki" jau 2019. gadā ir teikts: "Sabiedrība solidāri rūpējas par tiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Izglītības sistēma radīs apstākļus, lai ikkatrs var sasniegt savu potenciālu."

Aicinām ikvienu no Jums iesaistīties un pieņemt atbildīgus lēmumus, lai Deklarācijā ietvertais humānais nodoms īstenotos praksē, atbalstot katra desmitā Latvijas bērna tiesības uz kvalitatīvu izglītību, aprūpi un palīdzību.

Jau ilgstoši Latvijas dažādu jomu speciālisti un eksperti, balstoties pētījumos un pierādījumos, ir pamatoti norādījuši, ka esošā bērnu attīstības vajadzību identifikācijas un atbalsta sistēma nav efektīva. Tā ir kā caurs siets, caur kuru katru gadu "izslīd" bērni, kuru grūtības vai nu nav laicīgi pamanītas, vai arī netiek koriģētas sistēmas nepilnību, informācijas trūkuma vai atbalsta iespēju trūkuma dēļ.

Pētījumu dati rāda, ka līdz pat 18% bērnu un viņu ģimeņu kādā dzīves posmā saskaras ar bērna izaicinošu uzvedību, psihoemocionālām grūtībām, attīstības traucējumiem vai grūtībām mācību procesā, kuru risināšanā nepieciešama kvalificētu speciālistu iesaiste.

Ar noteiktu regularitāti sabiedrības un mēdiju uzmanības lokā nonāk dažādi sāpīgi gadījumi un
jautājumus, kuri spilgti parāda problēmas līdzšinējā valsts atbalsta sistēmā. Stāsts par Ainažu
psihoneiroloģisko slimnīcu pirms trīs gadiem, Mūžīgie bērni, Dobeles traģēdija, Bruknas stāsts
un vēl daudz citu mazāk publisku stāstu, ar kuriem saskaras vecāki un pedagogi, kad, piemēram, tikai pamatskolā tiek atpazīti nopietni traucējumi, uz kuriem visi ir ilgstoši "pievēruši acis". Šie un citi gadījumi spilgti raksturo sistēmas trūkumus, un to nerisināšana ir milzīgs zaudējums šo bērnu pilnvērtīgai dzīvei, un cilvēkkapitālam Latvijas ekonomikā.

Dažādi speciālisti un vairāku augstskolu pētnieki ir konstatējuši virkni būtisku sistēmas problēmu. Piemēram, 2017. gadā LU īstenotajā pētījumā "Pētījums par bērniem ar speciālām vajadzībām sniedzamo atbalsta pakalpojumu izmaksu modeli iekļaujošas izglītības īstenošanas kontekstā" ir norādīts, ka bērniem ar attīstības traucējumiem iespējas izglītībā ir tieši saistītas ar laicīgu izvērtēšanu, attiecīgu tam piešķirtu finansējumu un metodisku nodrošinājumu.

Latvijā, pēc inerces turpinot vēl Padomju laikā iedibināto kārtību, joprojām netiek risinātas
šādas fundamentālas problēmas:
 Agrīna attīstības traucējumu un speciālo vajadzību identificēšana un
diagnosticēšana (t.sk. trūkst Latvijas vidē pārbaudītu skrīninga un strukturētas
diagnostikas instrumentu un speciālistu, kuri tos pielieto, kā arī ik pēc 10-15 gadiem
ir jāatjauno esošie instrumenti).
 Nepietiekams agrīnās intervences speciālistu (psihologu, speciālo
pedagogu, uzvedības analīzes speciālistu, rehabilitologu, ergoterapeitu,
fizioterapeitu, logopēdu un audiologopēdu) nodrošinājums un pieejamība.
 Metodisko materiālu trūkums bērnu aprūpētājiem, pedagogiem, un
auklītēm.
 Atbalsta personāla, padagogu un pedagogu palīgu trūkums pirmsskolās.
 Pilnībā neizveidota sadarbības sistēma starp dažādu ministriju
pārraudzībā esošajām bērnu aprūpes iestādēm – medicīnas, sociālās palīdzības un
izglītības iestādēm.
 Informācijas pārrāvums, bērna pārejot no pirmsskolas uz skolu (t.sk.
veidi, kā informācija par bērna speciālajām vajadzībām, iepriekš saņemto palīdzību
un neatrisinātajām problēmām var tikt nodota no pirmsskolas skolai).
 Pārāk liela loma speciālās izglītības programmu piemērošanā tiek
ierādīta pedagoģiski medicīniskajām komisijām. Vairums traucējumu var tikt
atpazīti skolā, kā arī, pamatojoties uz speciālistu atzinumiem, un saņemt tūlītēju
atbalstu.
 Nav izveidotas reģionālas institūcijas, kas veido vienotu izglītības
politiku, atslogojot pašvaldības, kurām nav iespējas nodrošināt speciālo izglītību un
visu nepieciešamo atbalstu bērnu attīstībai.
 Minētās problēmas būtu jārisina, savstarpēji tās koordinējot, kā vienotu
sistēmu, kas kalpotu bērnu ar speciālām vajadzībām gan savlaicīgai atpazīšanai, gan
patstāvīgai psiholoģisko izmaiņu monitorēšanai, gan atbalsta efektivitātes
noteikšanai, vienlaikus nodrošinot regulārus profesionālās pilnveides kursus visiem
tiem speciālistiem, kas ir iesaistīti šajā procesā.

Uzskatām, ka šos jautājumus būtu jārisina valsts līmenī, centralizēti, un to nav iespējams izdarīt ne vienas ministrijas, ne pašvaldību pārraudzībā. Līdz ar to izsakām atbalstu Pārresoru koordinācijas centra un vairāku nozaru ministriju kopīgi virzītajai iniciatīvai, kura paredz nodrošināt pedagoģiski psiholoģisko atbalstu bērniem, reorganizējot vairāku esošo iestāžu darbu un veidojot koordinētu pakalpojumu sistēmu.

Līdzīga, vienota palīdzības sistēma ir vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, kas ir paraugs ieplānotās sistēmas izveidei (2007.gadā izveidotā Vācijas Nacionālā agrīnā palīdzības centra uzdevums ir koordinēt pakalpojumu un instrumentu izstrādi, nodrošināt to metodisko vadību, kā arī gādāt par agrīnās izvērtēšanas instrumentu un pakalpojumu pieejamību sadarbībā ar pašvaldībām
un praktiķiem).

Sākotnējais politiskais akcepts šādas vienotas sistēmas izveidei tika dots vēl iepriekšējās Saeimas sasaukuma laikā, konceptuāli šādu virzību 2019.gadā atbalstīja arī Ministru kabinets, kā arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisija. Taču esošās koalīcijas partneri vēl nav vienojušies par juridisko ietvaru, kas ļautu veiksmīgi attīstīties starpsektorālai agrīnās izvērtēšanas, turpmākā monitoringa un intervences pakalpojumu sistēmai. Argumenti, ka esošais institucionālais ietvars nodrošina visus nosacījumus agrīnai prevencijai, ir nepamatoti; līdz šim īstenotie risinājumi nav bijuši efektīvi, līdz ar to nav pamats domāt, ka tas mainīsies. Arī pagaidu risinājumi turpinās uzturēt problēmas, tādējādi tās padziļinot.

Līdzīgi Ministru kabineta uzvērtajai paradigmas maiņai kā attīstības un labākas dzīves
pamatam nākotnē, arī mēs kā speciālisti sagaidām paradigmas maiņu arī ministriju un iestāžu
sektorālajā sadrumstalotībā attiecībā uz jautājumu risināšanu, kuri skar bērnus.

Lūdzam uzņemties politisko atbildību un rast elastīgus risinājumus juridiskā ietvara radīšanai, kas ļautu iekļaujošai izglītībai un, īpaši, agrīnā atbalsta pakalpojumiem ģimenēm ar bērniem attīstīties jaunā kvalitātē – starpsektorālā pieejā balstītā pakalpojumu sistēmā.

Nepieciešamības gadījumā aicinām Ministru prezidentu sasaukt valdības ministrus uz kopīgu sarunu ar mums, zinātniekiem un praktiķiem, par šiem jautājumiem un/vai pieaicināt citu jomu ekspertus, kuri palīdzētu pēc iespējas ātrāk novērst grūtības, kas saistītas ar šādas jaunas sistēmas izveidi.

Speciālistu – praktiķu un zinātnieku vārdā:

Dr. paed., LU asoc.prof. Dita Nīmante, LZP eksperte
Dr.psych., LU asoc.prof. Ieva Bite, Latvijas Klīnisko psihologu asociācijas valdes
priekšsēdētāja
Līga Bērziņa, Biedrība Latvijas Autisma apvienība, valdes priekšsēdētāja
Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs
Ph.D., LU prof. Sandra Beatrice Sebre, sertificēts psihologs Klīniskās un veselības psiholoģijas
jomā.
Dr. psych. LU profesore Malgožata Raščevska, Latvijas Testu komisijas valdes locekle.
Mg. paed. Ināra Oļena, Viduskurzemes pamatskolas- attīstības centra direktore
Dr.psych., mg.art., Diāna Zande, Latvijas Psihologu biedrības padomes locekle
Mg.psych. Iveta Grāvīte, Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes priekšsēdētāja
Mg.psych. Zane Kronberga, biedrības "Autisma centrs" Agrīnās intervences programmas
vadītāja
Dr. paed., LU profesore Sarmīte Tūbele
Dr.sc.soc. Evija Kļave, Seritificētu mediatoru padomes priekšsēdētāja, nodibinājuma "Baltic
Institute of Social Sciences" valdes locekle
Mg.paed. Gundega Tomele, LiepU IZI pētniece, studiju programmas "Logopēdija" direktore
Latvijas Sociālo pedagogu asociācijas viceprezidente Rita Kalniškāne
Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības Valdes priekšsēdētāja Daina Kājiņa
Dr. med. LiepU asoc. prof. Baiba Trinīte, Latvijas Logopēdu asociācijas valdes
priekšsēdētāja
Lektore, Mg. paed. Egija Laganovska
Latvijas sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Una Lapskalna
Anete Masaļska, bērnu psihiatre
Elīna Treija, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība