Baiba Bļodniece: Secinājumi no Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas sāgas
Foto: LETA

Situācija ar Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukciju, neatkarīgi no tā, kurš patiesi ir vainīgs, šobrīd godu nedara nevienai no iesaistītajām pusēm – nedz Valsts Nekustamajiem īpašumiem (VNĪ), nedz arhitektes Zaigas Gailes birojam, nedz arī būvniekam "RERE būvei". Tas arī nepalīdz sasniegt galveno mērķi, pabeigt teātra ēkas rekonstrukciju kvalitatīvi un noteiktos termiņos. Ko no tā var mācīties un ko darīt tālāk?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Alternatīvais scenārijs

Latvijas Būvuzņēmēju partnerība jau vairākkārt ir aicinājusi likumā skaidri nodalīt būvniecībā iesaistīto pušu atbildības un ieviest obligātajai civiltiesiskajai transportlīdzekļu apdrošināšanai (ОСТА) līdzvērtīgu apdrošināšanas režīmu, kas ietvertu arī kaitējuma nodarīšanas risku trešajām personām. Partnerība ir skaidri definējusi, kas notiktu, ja būvniecības procesa dēļ tiktu nodarīti zaudējumi trešajām pusēm, turklāt kā galvenais piemērs ir minēta tieši blakus esošo ēku saplaisāšana pieļauto kļūdu dēļ.

Ko tas mainītu JRT sāgā? Iespējams, sāgas nemaz nebūtu. VNĪ būtu iegādāta OCTA līdzvērtīga polise, savukārt saplaisājušo ēku īpašnieki vērstos pie VNĪ kā īpašnieka un projekta pasūtītāja. Polise īsā laikā izmaksātu atlīdzību kaitējuma novēršanai, uzreiz nemeklējot vainīgo, bet gan nosakot cēloņsakarību un zaudējuma apmērus.

Pēc kompensācijas izmaksāšanas apdrošinātāji kopā ar ekspertiem veiktu analīzi vainīgā noteikšanai, tad attiecīgi vērstos pie vainīgās puses apdrošinātāja, kas kompensētu zaudējumus VNĪ apdrošinātājam. VNĪ aktīvi iebilduši pret šādu Pasūtītāja atbildību un apdrošināšanas režīma ieviešanu, lai gan viņiem tas ļautu ļoti operatīvi kompensēt zaudējumus un objektīvi noteikt vainīgo, tādējādi pasargājot gan sevi, gan apkārt esošos. Apdrošināšana pēc būtības pastāv tieši tāpēc, ka kļūdīties var jebkurš.

Pie šāda sižeta līdzētu arī tipveida līgumi, kuru ieviešanu Partnerība virza jau vairāk nekā trīs gadus. Tie ļautu noteikt samērīgas, visām pusēm saprotamas prasības, tajā skaitā pušu atbildības un pienākumus. Tie arī paredzētu objektīvus termiņus, lai puses kārtīgi iepazītos ar projekta materiāliem un noteiktu visus potenciālos riskus. Ja nav noteikti līgumu izstrādes rāmji un standarti (kā tas ir tagad), tajos var iekļaut ļoti dažādus nosacījumus – kā racionālus, tā arī tehniski nerealizējamus. Savukārt sakārtota līgumu slēgšanas procedūra ļautu saprast, ko darīt šādā situācijā un cik tālu sniedzas katras iesaistītās puses atbildība. Kopā šie pasākumi preventīvi novērstu līdzīgus konfliktus turpmāk.

Ko iesākt tagad?

Šobrīd būtu svarīgi visām trim pusēm apsēsties pie viena galda un rast efektīvu risinājumu vainīgās puses noteikšanai, izvairoties no publiskajiem apvainojumiem un pieņēmumiem, ka vainīgs viennozīmīgi ir tas, kurš jau reiz ir kļūdījies un kura reputācija ir iedragāta visvairāk. Pēc nepieciešamības var piesaistīt neatkarīgu moderatoru (šo lomu var uzņemties Ekonomikas vai Kultūras ministrija). Moderators palīdzētu rast risinājumu, kurā projektētājs pilnveido tehnisko projektu un būvnieks nosaka maksimāli īsus iespējamos termiņus projekta pabeigšanai. Pasūtītājam tas ļautu projektu realizēt termiņā, nesamaksājot par citu kļūdām un sadarbības partneriem "nepiesakot karu" viens otram.

Jauns iepirkums šajā projekta stadijā nozīmē izmaksas un termiņa pagarināšanu. Turklāt nav skaidrs, vai objektīvā veidā tiks noskaidrota patiesi vainīgā puse. Procesā ir iesaistīti daudzi, tāpēc noteikt vainīgo uz pieņēmumu pamata nedrīkst – jāapsēžas pie viena galda un konstruktīvi jārunā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form