Baiba Gulbe: Par 'aku' faniem
Foto: stock.xchng

Pirms pāris dienām publiskajā telpā izskanēja viedokļi par ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstības projektu sasniegtajiem mērķiem. Latvijas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija (turpmāk - LŪKA), kuras biedri ir tieši saistīti ar šāda veida projektu īstenošanu vēlas izteikt viedokli par masu medijos izskanējušo informāciju. LŪKA apvieno 27 sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus ūdenssaimniecības jomā, kuri kopā pakalpojumus sniedz aptuveni 1,6 miljoniem Latvijas iedzīvotāju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pašvaldības valsts uzdoto autonomu funkciju organizēt ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojums sniegšanu realizē gan veidojot kapitālsabiedrības, gan pašvaldības aģentūras, gan nododot pakalpojumu sniegšanu privātam komersantam. Pašvaldību plāni attiecībā uz ūdenssaimniecības sistēmisku attīstību radās pirms 2004. gada, t.i. iestāšanās Eiropas Savienībā, laikā, kad mums valstī vēl bija ļoti lieli un tālejoši nākotnes plāni un katrs savā pilsētā plānoja- iedzīvotāju skaita pieaugumu, plānoja arī to, ka iedzīvotāji līdz ar dzīves līmeņa pieaugumu vēlēsies maksāt par komfortu – centralizēto ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu, jo palielināsies kopējie ģimenes ienākumi un viss būs labāk un skaistāk.

Pragmatiski spriežot- valsts nākotnes vīzijas bija un ir vērstas pozitīvā virzienā.

Lai sasniegtu visu iecerēto bija vajadzīgi finanšu resursi un valsts izmantoja Eiropas Savienības sniegtās iespējas- Kohēzijas fonda piedāvājumu, kura mērķis ir izlīdzināt sociālās un ekonomiskās atšķirības valstu starpā. Ar Eiropas Savienības atbalstu notika arī plānošanas process ūdenssaimniecību attīstībai, saskaņojot to ar valsts skaistajiem plāniem par ekonomisko uzplaukumu. Process norisinājās no 2003. gada līdz pat 2006. gadam, kad tika izstrādāti Tehniski ekonomiskie pamatojumi, apzinātas vajadzības un nosprausti nākotnes mērķi - 100% pieslēguma iespēja iedzīvotājiem. Ieguldījumi privātīpašumā netiek atbalstīti.

Tajā laikā vēl nezinājām, ka Eiropas finansējuma piešķiršanas un apgūšanas procedūra ir smagnēja- ja paskatāmies atpakaļ, kurā gadā pašvaldības plānoja savus šīsdienas projektus- tie ir 2003.,2005., 2006. gads (laiks, kurā notika strauja izaugsme valstī kopumā).

Finansējums lielākajai daļai pašvaldību bija pieejams sākot no 2007. gada, lai tam pieteiktos, bija jābūt gataviem plāniem – tehniski ekonomiskajam pamatojumam, varbūt pat tehniskajam projektam- tātad detālam risinājumam. Ievērojot visas procedūras un iepirkumu norises laiku, labākā gadījumā būvdarbi sākās 2008. Gadā. Krīzes laika sākums -2009. gads- daudz iedzīvotāju valstī pārvērtē savas iespējas, plāni ir piezemētāki un atgriežamies pie taupības pasākumiem, tātad izmantojam "ūdeni no akas".

Secinām, ka mēs šodien esam uzbūvējuši būvi, kura tika plānota 8 gadus atpakaļ!!!! Par kādu sliktu plānošanu pašvaldības līmenī var būt runa?!

Kopumā uzskatām, ka valsts līmenī runāt par nesasniegtiem ūdenssaimniecības projektu mērķiem un par soda sankcijām ir nesamērīgi, jo, ja padomājam, sodu maksās pašvaldību kapitālsabiedrības, aģentūras, komersanti un, lai soda sankcijas nosegtu tām jāceļ regulējamās nozares tarifi esošiem pakalpojumu lietotājiem, secīgi, netiks radītas vairs nekādas iespējas iedzīvotāju vēlmei pieslēgties un uzlabot savu komforta līmeni. Uzskatām, ka sodu nevajag uzdod maksāt vienai sabiedrības daļai. Ja sodu maksā valsts- tad katrs pats esam atbildīgi par savu izvēli un esam izvēlējušies – labāk nelietot centralizēto sistēmu, bet samaksāt sodu.

ES Kohēzijas finansējuma mērķis ir izlīdzināt teritoriālo Kohēziju valstu līmenī- tas nozīmē radīt labumu sabiedrībai kopumā- iespēju pieslēgties. Šis mērķis ir sasniegts un iespējas pašvaldību iedzīvotājiem ir radītas, kā arī daudzi iesāktie projekti turpinās vēl šobrīd.

Reāli pakalpojumu lietotāji un viņu iespējas- tā jau ir valsts līmeņa attīstības problēma. Valsts ar normatīvo regulējumu drīkstētu noteikt- obligāti pieslēgties (tiem, kas dzīvo pilsētas administratīvajā teritorijā). Pilsētās vajadzētu izskaust videi nedraudzīgās sausās wc un izsmeļamās bedres, atļaut tikai individuālos risinājumus notekūdeņu attīrīšanai. Lauku teritorijās ar zemu iedzīvotāju blīvumu risinājumi varētu būt nedaudz citi- lokālas centralizētās sistēmas vai detālplānojumā pieļaujami individuālie risinājumi. Tomēr ne visur šādas iespējas- izveidot faktisko pieslēgumu - pilsētās būtu, jo ir māju rajoni, kur nav iekšējo komunikāciju un iedzīvotāji nemaz nevar ierīkot ūdensvadu un kanalizāciju nenojaucot veco māju un neuzbūvējot jaunu, šādos gadījumos valsts nevar iejaukties un piespiest to darīt, ja tas tehniski nemaz nav iespējams.

Vērtējot no LŪKA biedru skatu punkta: Situācija ir diezgan dramatiska, ja skatāmies šodienas pieslēgumu, taču tuvākajos pāris gados situācija varētu uzlaboties, ja valsts noteiks regulējumu šajā jomā. Lēni, taču iedzīvotāju interese uzlabot savu komfortu tomēr pieaug, jo, piemēram, Daugavpilī ir gadījums - iedzīvotājs šodien interesējas par ūdensvada pieslēgumu, lai gan iespēja pieslēgties ir nodrošināta jau 2008. gadā.

Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji jau šobrīd piedāvā dažādus risinājumus, lai vienkāršotu pieslēgšanās iespējas tiem iedzīvotājiem, kuri to vēlas. Uzņēmumi veido informatīvās kampaņas, piedāvā pakalpojumu ar atlikto maksājumu.

Pašvaldība privātīpašumā ieguldīt nedrīkst. Pašvaldība var palīdzēt sociāli neaizsargātām grupām saņemt pamatpakalpojumus un to pašvaldība arī dara, ja ir līdzekļi. Apbūves noteikumos ir minēts daudzviet ir minēti nosacījumi par nepieciešamību pieslēgties, bet tikai centralizētai kanalizācijas sistēmai, nav valstī nav represīvo mehānismu, ja to neveic.

Mums ir bažas par ministrijas nostāju soda sankciju piemērošanā, jo ministrija visus šos gadus ir strādājusi kopā ar pašvaldībām un lieliski zināja šo situāciju, jau 2008. gadā, kar noslēdzās vairāki ūdenssaimniecības projekti un pašvaldības brīdināja par to, ka valsts vīzijas šajā jomā nav tik labas, kā cerēts. Līdz šim ir bijusi kopēja izpratne par to, ka ar Eiropas Savienības atbalstu tiek nodrošināti ieguvumi sabiedrībai, nevis konkrētai iedzīvotāju daļai. Turklāt, soda sankcijas jau neko nerisina, viss tik un tā atdursies pret finanšu trūkumu un cietīs citas jomas.

Kas risinās šo situāciju? Šobrīd to dara katrā pašvaldībā individuāli, jo nav normatīvā regulējuma ūdenssaimniecības pakalpojumu jomā. Visās citās regulējamās nozarēs ir savi speciālie likumi – siltumapgādei, elektroenerģijai, gāzei. Jājautā kāpēc?? Šobrīd ministrija kopā ar LŪKA ir sagatavojusi Likumprojektu, bet tā virzība mums nezināmu iemeslu dēļ kavējas ministrijas koridoros. Likums par ūdenssaimniecības pakalpojumu organizēšanu risinātu daudz jautājumu un noteiktu vienotu principus, atvieglojot dzīvi gan pakalpojumu sniedzējiem, gan lietotājiem.

Noslēgumā uzsveram, ka pašreizējais īpašnieks, kurš šodien nevēlas pieslēgties centralizētajiem tīkliem, iespējams pieslēgsies pēc gada vai diviem. Ja ne viņš, tad viņa bērni vai nākamais īpašnieks. Pēc mūsu biedru pieredzes iedzīvotāji, kuri nevēlas neko mainīt – ir gados veci un sociālāk neaizsargāti, gados jaunajiem ir cita izpratne par dzīvi un citas prasības pēc dzīves apstākļiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form