Mediācijā cilvēki ierauga gan šīs divas izejas, gan vēl citas. Mediācijas struktūra balstās cilvēka psiholoģijā un dziļā izpratnē par cilvēka smadzeņu darbību – ir noteikta secība un pieeja, kas ļauj cilvēkam no cīņas (uzbrukuma un aizstāvēšanās pozīcijas) pāriet sadarbības pozīcijā. Kā tas notiek?
Pirmkārt, mediators rada drošu vidi katrai no pusēm un sarunai kopumā – gan fiziskā un telpas ziņā, gan psiholoģiski. Otrkārt, mediators noskaidro visus konflikta aspektus, tēmas, iesaistītās personas un to prasības. Parasti tas ir plašāks jautājumu loks nekā, piemēram, tiesas izvērtēšanai nodotie. Treškārt, mediators veicina katra cilvēka iekšējo apzināšanos par to, kas notiek apkārt un ar otru cilvēku un kas notiek ar viņu pašu. Mediācijas laikā visi iesaistītie ierauga gan savu motivāciju, gan savas paslēptās vajadzības, jo īpaši psiholoģiska rakstura, piemēram, vajadzību pēc atzinības un piedošanas, vēlmi būt labam vecākam.
Katrai šādai vajadzībai ir iespējamas konkrētas darbības to piepildīšanai. Ceturtkārt, mediators veicina cilvēkos atvēršanos, paskatīšanos "ārpus rāmja". Caur attieksmes maiņu, kad ir ieraudzīts, ka otram arī sāp un ka otrs vecāks, piemēram, arī vēlas tikai to labāko bērnam, notiek konflikta transformācija, un risinājumi dažkārt paši lec acīs – kā sēnes pēc lietus. Tad vien mediācijas noslēgumā atliek pārbaudīt, vai visām vajadzībām ir atrasti risinājumi, kuriem piekrīt katrs strīdā iesaistītais, un noslēgt vienošanos.
Parasti ir pārsteigums par to, ka mediācijas vienošanos ļoti bieži noformē kā vienkāršu vienošanos – vai tad tādu kāds pildīs? Jā! Jo šī ir vienošanās, ko radījis tas cilvēks, kuram konkrētais pienākums būs jāpilda. Protams, vienošanos par risinājumiem var sagatavot arī pie notāra un jau iesāktu tiesvedību gadījumā – kā tiesas apstiprinātu mierizlīgumu.
Kā tas var būt, ka viss tik gludi un reizē neierasti var mainīties? To nodrošina ar likumu noteiktie mediācijas pamatprincipi – konfidencialitāte, brīvprātība, pušu vienlīdzība un sadarbība un mediatora neitralitāte un objektivitāte. Jau pirmajā sarunā uzzinātais, pat pirms līguma slēgšanas ar mediatoru, no mediatora puses ir konfidenciāls. Kad puses ir uzsākušas mediāciju, arī viņām ir pienākums neizpaust uz āru mediācijas ietvaros uzzināto un apspriesto.
Brīvprātība dod katrai pusei iespēju kontrolēt to, kas notiek, un to, par ko tiek noslēgta vienošanās. Nevienu nevar piespiest piedalīties mediācijā, katram ir absolūta brīvība izstāties no mediācijas jebkurā brīdī, kā arī noteikt, kāds būs situācijas risinājums. Mediācijas risinājums ir tāds risinājums, kuram visos aspektos piekrīt abas puses. Ja kāda puse kaut kam nepiekrīt, tad tas nav risinājums mediācijas izpratnē.
Pušu sadarbības princips būtībā ir pušu attieksmes jautājums, kurš pamazām uzplaukst mediācijas laikā. Mediators, dodot pusēm līdzvērtīgas iespējas runāt un meklēt risinājumus, izlīdzsvarojot pušu sākotnējo nevienlīdzību, palīdz mainīt attieksmi un iesaistīties.
Visbeidzot, mediatora attieksme pret situāciju un strīda pusēm ir viens no galvenajiem instrumentiem – neitrāla, nevērtējoša, objektīva, visaptveroša, pieņemoša, empātiska attieksme, bet vienlaikus noturot pušu uzmanības centrā tos aspektus, kuri tiek apskatīti konkrētajā mediācijas brīdī.
Kā būtu, ja jūsu dzīvē visi konflikti, domstarpības un strīdi tiktu atrisināti – pašu spēkiem vai ar mediatora palīdzību? Kā būtu, ja kāda no saviem biznesa, darba vai ģimenes strīdiem risināšanu jūs uzticētu profesionālim – mediatoram?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
