Ļeņins nav vienīgais, kurš uzskatīja kino par vissvarīgāko no mākslām, jo tā ir visietekmīgākā. Televīzija kinoindustrijas ietekmi uz sabiedrības apziņu kāpina vismaz par kārtu. Nav brīnums, ka politkorektuma jēdziens visbiežāk tiek lietots runājot par Holivudas produkciju. Ne velti pēc 11.septembra tika atceltas vairāku filmu pirmizrādes. Tiesa, kinoindustrijas miljoni kā asfalta rullis šīm filmām drīz vien nolīdzināja ceļu uz ekrāniem un par spīti iebildēm līdzīgas ievirzes lentas tiek joprojām uzņemtas. Taču ne par to ir runa.
Sērijveida slepkava Ustimenko savu paziņu lokā neslēpis sajūsmu par Krievijas filmu industrijas kases gabaliem – “Brālis” un “Brālis – 2”. Šīs filmas noskatījos televīzijā jau pēc tam, kad bija zināmi filmas iespaidīgie panākumi. Pēc to noskatīšanās kļuva labāk saprotama Ķīnas reformu arhitekta Dena Sjaopina nevērīgā reakcija uz pasaules pārmetumiem pēc slaktiņa Tjaņaņmeņas laukumā 1989.gadā. Uz “Newsweek” korespondenta jautājumu viņš atbildēja – “Mēs labāk par jums pazīstam savu tautu un to darījām viņas pašas labā.” Ar to Ķīnas neformālais līderis vēlējās pateikt, ka straujām pārmaiņām miljardīgā Padebešu impērija nav gatava un dod priekšroku lēnām un vadāmām reformām.
Noskatoties filmas par brāli (filmas veidotājiem viņš ir nepārprotami simpātisks), kurš vienaldzīgi, kā izsmēķējot kārtējo cigareti, ar garlaikotu sejas izteiksmi bez sevišķas nepieciešamības nogalina, kļūst skaidra postpadomju sabiedrības dziļā morālā krīze. Ja visus kases rekordus pārsit filma, kurā atklāti tiek estetizēta grūti pamatojama nogalināšana, tad varam tikai nojaust cik ļoti mums ir paveicies, pārlaižot PSRS sabrukumu tik apbrīnojami mierīgi. Paveicies kā paliekot dzīvam spēlējot tādu krievu ruletes paveidu, kur revolvera aptvere ir pilna – trūkst tikai viena lode.
Esmu redzējis neskaitāmus Holivudas grāvējus, kur asinis līst straumēm, taču neatceros nevienu kurā nogalināšana būtu atainota ar tādu vienaldzības šarmu. Cilvēka dzīvības nosistas mušas vērtība izgaršota ar nenoliedzamu kinematogrāfisko talantu. Diemžēl talants automātiski vēl nenozīmē, ka tas tiek izmantots sabiedrības labā.
Tomēr man ir grūti iedomāties, ka šādu filmu varētu uzņemt Holivudā, un, pat ja tāda tomēr nokļūtu uz ekrāniem, diez vai gūtu kaut salīdzināmus panākumus ar tiem kādus plūca Krievijā. Protams var vīpsnāt par shematismu ar kādu darbojas Holivudas tēlu veidošanas darbnīcās, taču turienes politkorektuma rāmji diez vai ļautu radīt tādu sabiedrībai bīstamu tēlu kāds filmā ir Bodrova atveidotais brālis.
Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkuras runas par kaut kādas cenzūras ieviešanu masu apziņas ietekmēšanas sfērā ir vishrestomātiskākais donkihotisms. Brīvajā pasaulē alfa un omega ir nauda. Tas ir ierocis par kuru ietekmīgāku šī pasaule nepazīst. Galu galā, ja brīvā demokrātiskā sabiedrībā nepastāv administratīva cenzūra glavļita personā, tad iespējama naudas cenzūra.
Neesmu jurists un iespējams tālākais daudziem var šķist muļķīgs, taču manuprāt jādara kaut kas, lai palielinātu autoru atbildību par to, ko viņi rada. Tāpat kā par savu bērnu pārkāpumiem atbild viņu vecāki.
Pamatojoties uz izmeklēšanā izkristalizējušos atziņu, ka vismaz daļai no Ustimenko veiktajām slepkavībām nav pietiekami izskaidrojamas motivācijas un tās izdarītas lielā mērā, sevi identificējot ar Bodrova attēloto varoni, nogalināto tuvinieki varētu izvirzīt iespaidīgu civilprasību tiesā pret filmas veidotājiem vai kinostudiju kurā tā uzņemta. Līdz šim līdzīgu precedentu nav bijis, taču vienmēr kādam ir jābūt pirmajam. Savulaik arī tiesu prāvas pret tabakas kompānijām šķita bezcerīgas, taču tagad tā jau ir rutīna.
Ir pilnīgi skaidrs, ka nogalināšanas glorifikācija nevar neatstāt zināmas sekas. Tas filmas “Brālis” veidotājiem bija jāsaprot. Un prāvajā peļņa jādalās ar tiem, kuri dabūja filmas sekas izbaudīt uz savas ādas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
