Nezinu kā tas ir citur pasaulē, bet Latvijas politiskā prakse liecina, ka skandalozi paziņojumi visbiežāk parādās pirms brīvdienām. Parasti piektdienas pēcpusdienā. Šoreiz ziņas par to, ka KNAB ierosinājis kriminālprocesu Repšes finanšu darījumu lietā izskanēja pirms Ziemsvētku un Jaungada brīvdienām. Zīmīgi, ka šo ziņu publiskoja premjers Kalvītis un tas tiešām varētu liecināt par iespējamo koalīcijas partneru vēlmi izstumt Jauno laiko no valdības.
Tas, ka Repše ar savaldību un diplomātisku atturību neizceļas, nav nekāds noslēpums, un viņa reakcija uz jebkādu savas personas kritiku ir tāda, kas ļauj viņa nelabvēļiem runāt medicīniskā terminoloģijā. Arī šoreiz Repšes reakcija nebija izņēmums. Visticamāk uz to cerēja skandāla iniciatori. Citādi informāciju par uzsākto kriminālprocesu varētu nopludināt sabiedrībai pa daudz delikātākiem ceļiem un Kalvītis varētu mazgāt rokas nevainībā. Jautājums vienīgi kādi bija viņu nolūki?
Protams, visas runas par valsts prestižu un tās stabilitāti uzreiz jāatmet kā nebūtiskas un politiskās pieklājības diktētas. Tāpat kā runas par morāli, vīrišķību un citiem Latvijas politiskās skatuves dekoratīvajiem elementiem. Interesanti atzīmēt, ka tuvojoties vēlēšanām visas šīs daiļrunības sēnalas arvien biežāk tiks uzdotas par augstākā labuma graudiem un senais austrumu sakāmvārds par halvas piesaukšanu un salduma sajūtu mutē atklāsies kā neglābjami novecojis mūsdienu smadzeņu skalošanas bļodā, ko politkorekti dēvē par pasaules informatīvo telpu.
Kalvīša valdības sastādīšanas laikā centieni gandrīz par katru cenu iesaistīt valdībā Jauno laiku, šķita nedaudz neparasti. Tā vien likās, ka Tautas partija cenšas ar Jauno laiku noslēgt pamieru un iesaistīt to konstruktīvā (no politekonomiskās elites viedokļa) sadarbībā. Taču nu jau vairāk kā gads valdībā liecina un pēdējie Repšes izteikumi apstiprina Jaunā laika uzskatu, ka tas neatrodas valdībā, tāpat kā valdošajā koalīcijā, kā vienotā komandā. Viņi gan atrodas uz laukuma valdības komandas tērpos, taču sit bumbas nevis pretinieku, bet tajos vārtos, kuri attiecīgā brīdī tuvāk. Jābrīnās, ka komandas kapteinis, tas ir, Kalvītis šos nevadāmos spēlētājus tik ilgi pacieš savā komandā.
Lai kāds arī būtu oranžo mērķis, vienu tie ir panākuši. Pats haotiskākais spēlētājs ir nodzīts no laukuma. Pat vēl vairāk – viņš ir aizraidīts uz ģērbtuvēm, proti, zaudējis visus valsts amatus un faktiski šobrīd ir bezdarbnieks. Iespējams, pats Repše šobrīd to vēl neaptver, bet lielākais zaudētājs no visas šis jezgas ir viņš pats, jo kļuvis privātpersona, viņš kā politiķis ir mazinājis ietekmi gan valsts, gan partijas mērogā.
Pieļauju, ka Repše, paziņojot par savu atkāpšanos, klusībā bija cerējis, ka viņa partijas biedri iebildīs, aicinās nepakļauties “provokatoru” šantāžai, uzsverot, ka atkāpšanās var tikt tulkota kā netieša savas vainas atzīšana. Tāpat pieļauju, ka Repše, metot sejā koalīcijas partneriem smagus apvainojumus, cerēja uz līdzīgu atbildes reakciju, kas ļautu ar troksni izstāties no nominālās koalīcijas. Visticamāk, ka divus gadus atpakaļ tā arī būtu noticis, taču tagad, partijas biedri, vārdos kvēli aizstāvot savu līderi, faktiski atstāja viņu vienu ar savām problēmām. Tiesa, Repšes ietekme Jaunajā laikā pagaidām vēl ir ļoti liela, un, ja viņš izdomās, ka partijai līdz ar viņu no valdības jāaiziet, tad tas, visticamāk, tā arī notiks.
Lai nu kā, bet pagaidām Jaunā laika pozīcija izskatās visai divdomīga. Ja reiz partija uzskata, un to šajās dienās vairākkārt ir apliecinājis tās līderis Repše, ka valdība ir nožēlojamu intrigantu perēklis, kuru vada rūdīts blēdis (nu jau kriminālnoziedznieks) un par kuras darbību tā nekādu atbildību nenes (?), tad nav saprotams, kāpēc tā šajā valdībā nomināli atrodas? Kā tas savienojams ar pašpasludinātajiem morāles principiem?
Patiesībā tie pilnībā atbilst Jaunā laika priekšstatiem par morāli, kas raksturojama ar jezuītisku vienkāršību – viss ko dara Jaunais laiks a priori ir morāli šķīsti, jo mērķis ir cildens. Šī cildenā, bet ne mazāk abstraktā kā Jēzus valstības nodibināšana virs zemes, mērķa labā var darīt visu – prasīt naudu no iedzīvotājiem par gatavību (!) iesaistīties politikā; par šo samesto kolekti spekulēt nekustamo īpašumu, vērtspapīru un citos tirgos, pirkt dārgas jahtas, sēdēt pie viena valdības galda ar niknākajiem ienaidniekiem – valsts apzadzējiem, un, protams, līdz sirds dziļumiem apvainoties, ja kāds vēlas noskaidrot visu šo darbību savietojamību ar esošo likumdošanu vai vismaz vispārpieņemtām morāles normām.
Savā jezuītiskajā vienkāršībā gluži vai ģeniāls ir Jaunā laika genseka Edgara Jaunupa arguments, attaisnojot palikšanu koalīcijā – mēs paliekam, lai neļautu viņiem netraucēti zagt. Arī koalīcijas partneri valdības stabilitātes (lasi: pašu ērtības saglabāšanas) dēļ visus pret sevi vērstos apvainojumus ir gatavi laist gar ausīm. Tā vien šķiet, ka Latvijas politiķi pat bez hidrotērpiem būtu gatavi līst sausās atejas bedrē pēc ilgotā deputāta vai ministra mandāta. Un pasludināt to par augstākās vīrišķības aktu. Valsts interešu vārdā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
