Kaut empīriski ir pierādīts, ka no vēstures neviens nemācās, tomēr mēģināsim vilkt dažas paralēles, kuras varbūt tomēr kaut mazliet ļaus labāk izprast notiekošo un jau laikus pamanīt iespējamās bīstamās novirzes no vēlamā kursa.
Pirms kāda laika radio “Svoboda” pārraidīja raidījumu ciklu, kurš bija veltīts tieši liktenīgajam 1985. gadam, kurš faktiski pavēra ceļu PSRS un sociālistiskās nometnes sabrukumam. Raidījuma vadītājs iztaujāja toreizējos augsta ranga partijas funkcionārus ar kuru svētību Gorbačovs ieguva genseka amatu.
Klausoties šo partijas darboņu atmiņas, nākas saskarties ar visai interesantu fenomenu. Ar Gorbačova nākšanu pie varas šie cilvēki saistīja lielas, pat grandiozas cerības. Viņi visi, lielākā vai mazākā mērā, bija sapratuši, ka tas, kas drīz vien ieguva nosaukumu – stagnācija, ilgāk vairs nevar turpināties. Tas varēja kļūt valstij graujoši. Tāpēc Gorbačova iniciatīvas, kaut dažkārt pat vājinošas partijas aparāta visvarenību, tika uzņemtas ar sapratni un atbalstītas. Sākumā nevienam pat prātā nevarēja ienākt kāds būs iesākto pārmaiņu rezultāts. Sabrukums iestājās daudz ātrāk nekā, ja būtu palicis dzīvs Brežņevs vai Čerņenko.
Ļoti iespējams, ka tagad ir līdzīga situācija ar Repši. Sabiedriskā doma, kura ļāva Repšem pretendēt uz valdības vadītāja posteni ir sekojoša.
Līdzšinējā Latvijas valsts vara ir neģēlīgi izmantojusi valsts resursus un turpina tos izmantot. Šķēles un Lemberga pamiers tikai uzskatāmi demonstrē to, ka pīrāgs kuru dalīt vēl ir, ja jau divi viens otru tik ļoti ienīstoši cilvēki ir gatavi vienoties. Citiem vārdiem, ja netiek nomainīta valsts vara, tad Latvijas sabiedriskā manta un finansu resursi arī turpmāk tiks izmantota šauru aprindu bagātības veicināšanai, aizmirstot par sabiedrības kopējām interesēm. Lai līdzšinējo praksi pārtrauktu nepieciešama jauna valsts vara, kuru personificē Einārs Repše un viņa jauno laiku vīzija.
Uzvara vēlēšanās liecina, ka viņa atbalsts ir liels. Arī no to puses, kuri iespējams varētu pat kaut ko zaudēt no viņa proponētajām pārmaiņām. Jautājums vienīgi, vai Repšem neiznāks kā Gorbačovam, kurš gribēja pārbūvēt ēku, kuras pamati līdz pēdējam ķirmju sagrauzti un satrunējuši.
Šeit nu vietā būtu iebilde – Gorbačovs nāca pie varas valstī, kura jau pašos pamatos bija būvēta pretēji celtniecības un arhitektūras loģikai, kamēr Repše kļūstot par Ministru prezidentu iegūst konstitucionāli ierobežotu varu un neko valsts varu graujošu izdarīt nevar. Var jau būt. Taču vēlreiz atgriezīsimies pie vēstures paralēlēm.
Gorbačova partijas biedri, izvirzot viņu valsts vadītāja amatā, sapņos pat nespēja iedomāties, kas notiks tikai pēc dažiem gadiem. Austrumeiropas sociālistiskā nometne sabruka jau pēc trīs ar pus gadiem, bet nesatricināmais monstrs – PSRS pārstāja eksistēt pēc sešiem ar pus gadiem. Tiem, kuri ar atpakaļejošu datumu apgalvo, ka vēsturiski PSRS jau bija nolemta iznīcībai un tās sagruvums notiktu neatkarīgi no Gorbačova rīcības, atgādināšu, ka 1985. gadā neviens, pasvītroju, neviens – nedz kāds no disidentiem, nedz CIP, MI-6 vai Mossad analītiķiem, vai Pāvelam Globam līdzīgajiem “gaišreģiem” drīzas nākotnes attīstību pat tuvu neparedzēja. Vismaz plašajā informācijas plūsmā, kas veltīta šim laikam, šādas ziņas nav atrodamas. Cilvēces kopējā iztēle tam bija pa šauru.
Ir acīmredzami, ka Repše savas reformēšanas tieksmes kopš vēlēšanu nakts ir krietni apslāpējis un vēlmi ievērojami paaugstināt varas koncentrāciju savās rokās atbīdijis otrā plāna. Taču arī Gorbačovs nesāka perestroiku ar radikālu valsts pārvaldes sistēmas maiņu. Viss notika pakāpeniski. Tā, ka pat vecie stagnāti attapās tikai tad, kad bija jau par vēlu, tad, kad jau pats Gorbačovs faktiski bija zaudējis jebkādu kontroli pār valsts vadības stūri. Tas, ka Repše taktisku apsvērumu dēļ ir, ja var tā teikt, “nomierinājies”, vēl nenozīmē, ka viņš patiesi ir pārskatījis savus radikālos uzskatus par nepieciešamajām valsts pārvaldes izmaiņām (piemēra pēc pieminēsim kaut vai tēzi par valsts ierēdņu pakļautību un personīgu atbildību tieši premjeram). Turklāt neaizmirsīsim, ka šīs pārmaiņas alkst lielākā daļa sabiedrības.
Repše solīja, ka veikto pārmaiņu rezultāti būs redzami pavisam drīz. Nedz sabiedrība, nedz politiskā opozīcija viņam nepiedos, ja nekas nemainīsies (atcerēsimies Rīgas domi un sociķu likteni). Šajā situācijā Repšem būs jārīkojas enerģiski. Tieši tas, ka viņš varēs balstīties vienīgi uz sabiedrisko domu rada vislielākās briesmas. Gribot negribot nākas vilkt paralēles ar 1933. gada Vāciju. Pēckara juku nogurdinātā Vācija viegli, pat ar zināmu sajūsmu uzķērās uz Hitlera āķa un kas notika vēlāk mēs labi zinām no vēstures. Toreiz, lai Hitlers varētu īstenot savas ieceres, viņš ķērās pie konstitucionālo institūtu ierobežošanas. Sabiedrība viņu atbalstīja.
Arī tagad, strikti ievērojot likumdošanu, atbrīvot no amata VID šefu Sončiku nebūs viegli, taču sabiedrība skaļi uzgavilētu, ja viņu kā parastu, sociāli neaizsargātu gatera strādnieku izsviestu uz ielas. Nav grūti paredzēt, ka nespējā apkarot korupciju, kontrabandu utt. Repše vainos likumdošanas radītos pinekļus un aicinās tos novākt. Pūlis viņu noteikti atbalstīs, taču, ja vara nonāks šī pūļa rokās (kuru personificēs Repše) nekas labs gaidāms nav. Citiem vārdiem, valsts nonākusi krustcelēs un visbīstamāk būtu paļauties eiforijai par jaunajiem laikiem, kuri samilzušās problēmas strauji atrisinās ar vienu dzelzs slotas vēzienu.
Ko ar visu to gribu pateikt? Lai cik man nepilnīgi liktos Latvijas likumi, šobrīd galvenais sabiedrības uzdevums ir noturēt Repši konstitucionālos likumdošanas rāmjos.
Tiesa, ne mazāk bīstama ir plaši izplatītā augstprātīgā skepse, kura jebkuru Repšes soli pavada ar cinisku smīniņu vai pat klaju ņirgāšanos. Zinot Repšes rakstura īpatnības, šo provokatīvo metodi labprāt izmanto gan šķēlisti, gan jurkānisti. Elektrizējot atmosfēru viņi cer, Mārča Bendika vārdiem runājot, nosvilināt kādu mikroshēmu Repšes galvā. Nav noslēpums, ka tieši ar šī Šķēles drauģeļa vieglu roku Repše plašā sabiedrībā iemantojis “marsieša” titulu. Interesanti, ka par marsiešiem, pēc aiziešanas pensijā, arī Gorbačovu un viņa komandu dēvēja ilggadējais politbiroja loceklis Andrejs Gromiko.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
