Dažkārt šķiet, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) neoficiāla dēvēšana par Gaismas pili uzlikusi šai ēkai kādu senu krustnešu laiku lāstu. Tā vien liekas, ka Saules kaujas laikā purvā noslīkušie bruņinieki no aizsaules dara visu iespējamo, lai aizrautu Burtnieku ezera dzelmē Gaismas pils ideju. To ideju, kas kaut simboliski signalizētu pasaulei, ka esam ne tikai uz papīra – dažādos stratēģiskās attīstības plānos, bet arī reālos darbos nopietni domājuši par zinātnes ietilpīgu nozaru attīstību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Simbolu nozīmi ir grūti pārvērtēt. Domājot par Latvijas pirmo republiku, mēs parasti atceramies gadus, kuri sekoja pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Rīgas sirdī 1935. gada 18. novembrī. Vēlāk, jau pēc PSRS okupācijas, šis piemineklis simbolizēja latviešu alkas pēc brīvības un to nespēja nojaukt pat Staļina laiku vandāļi.

Latvijas haotisko attīstību pēc neatkarības atgūšanas simboliski raksturo peripetijas ap Gaismas pils celtniecību. Par kādu zinātnes un izglītības prioritāti var runāt, ja attieksmi pret šīm jomām raksturo pelējuma sēnīte uz esošo LNB grāmatu krātuvju sienām. Izcilā arhitekta Gunāra Birkerta projekts bija gatavs jau pirmajos atjaunotās neatkarības gados. Neanalizēsim vai projekts pa šiem gadiem nav novecojis. Cita mums nav. Šajos turpat divdesmit gados ir uzslietas neskaitāmas tirdzniecības centru kastes kā laikmeta simboli, taču tikai pērn, par spīti milzīgam sabiedrības pretspiedienam, izdevās iekustināt Gaismas pils būvniecības sasaluma ledu.

Taču senie krustnešu lāsti nav debesīs kāpuši un atkal jau balsis paceļ tie, kuri it kā ar labiem nodomiem aicina apturēt LNB būvniecību. Apstākļos, kad tiek apcirptas strādājošo algas, dažādas sociālas programmas, nav vietas tik dārgiem projektiem. Daļēji tam pat varētu piekrist, taču dīvaini sanāk, ka šīs runas izsaka tieši tie paši, kas 2007. gadā, kad iekšzemes kopprodukts pieauga vairāk kā 10% gadā, aicināja Gaismas pils būvniecību atlikt uz "labākiem laikiem:". Pār vēl kādiem labākiem laikiem tika domāts? Tā vien izskatās, ka ir cilvēki, kuriem LNB būvniecība ir kā dadzis acī un viņi to gribētu apturēt uz visiem laikiem. Tiem politiskajiem spēkiem, kuri savu viedokli saskaņo ar Krievijas vēstniecību Antonijas ielā šāda attieksme vēl būtu saprotam, taču latvisko politisko spēku pārstāvjiem šādi uzskati godu nedara. Vai tiešām tikai fakts, ka kāds projekts saistās ar Tautas partijas vārdu automātiski nozīmē, ka tas jāiznīdē pašā saknē?

Pat tiem, kuriem jebkādi simboli nešķiet svarīgi un nozīmīgs ir tikai tas, ko var konkrētās summās aprēķināt, viegli var atrast būtiskus argumentus pret būvprojekta apturēšanu. Galvenais arguments ir tas, ka pašreizējos apstākļos jāsekmē jebkura ekonomiskā aktivitāte. Šobrīd valsts ir palicis gandrīz vienīgais pasūtītājs būvniecības nozarē un LNB būvniecība neļauj nozarei aiziet nebūtībā bada nāvē. Varētu domāt, kālab gan mums nodokļu maksātājiem jāglābj šīs pārdesmit būvniecības, projektēšanas, būvmateriālu ražošanas un citu projektā iesaistīto uzņēmumu "pakaļas". Taču tie ir vairāk kā 2000 strādājošie, kuri šobrīd vēl piedalās ekonomiskajā apritē un, kā teiktu Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, neļauj izlaist pēdējo garu klīniskajā nāvē nonākušajai Latvijas ekonomikai. Šo cilvēku iekļaušanās bezdarbnieku rindās diez vai stiprinās Latvijas ekonomisko veselību, nācijas garu un sociālo drošību. Nemaz nerunāsim par miljoniem bezdarbnieku pabalstiem un kompensācijām par līgumu laušanu. Nav ne mazāko šaubu, ka, būvniecību pārtraucot, projektā iesaistītās būvkompānijas saņems kompensācijas par līgumu laušanu. Galarezultātā kompāniju īpašnieki zaudētājos nepaliks, bet parastie darbinieki gan. Kā tas pie mums un, visticamāk, visā pasaulē pieņemts, treknās "pakaļas" necietīs, bet kārnās gan.

Apturot LNB būvniecību finanšu ietaupījums būs niecīgs, bet zaudējumi iespaidīgi. Laikam ir naivi pieminēt to fizisko stāvokli kādā patlaban atrodas LNB lasītavas un grāmatu krātuves. Seno krustnešu gara pārmantotāji ir pārliecināti, ka latviešu bauriem gara gaisma nav vajadzīga un tie īpaši nesatrauktos, ja tāda LNB pēkšņi izgaistu no zemes virsmas ar visām savām "bībelēm". Internetā visu var atrast, viņi uzklabina uz sava laptopa sēžot McDonaldā un zelējot Dirol bez cukura. Bez daudz kā var iztikt. Bez klasiskās mūzikas, teātra, mākslas galerijām un citām "nepraktiskām" lietām. Var iztikt arī bez bibliotēkām. Taču tad mēs nevaram saukties par civilizētu un augsti attīstītu nāciju. Bet to mēs gribam.

Vai mēs gribam pašā Rīgas centrā pamestu milzīgu, ar gruntsūdeni pieplūdušu būvbedri, kuru grūti noslēpt no ārzemnieku un arī pašmāju iedzīvotāju acīm un par kuru kaunīgi jāstāsta - šeit bija plānota LNB ēka, bet pietrūka spēciņa kaut vienu nozīmīgu kultūras celtni neatkarības 20 gados uzsliet? Vai arī gribam visai pasaulei dot signālu, ka neraugoties uz grūtībām esam gatavi Gaismas pili uzcelt un līdz ar to ievadīt Latviju 21. gadsimta informatīvajos plašumos. Gaismas pilij jābūt aprīkotai ar vismodernākajām pasaules tehnoloģijām un tai jākalpo kā bākai, kura rāda Latvijas nākotnes attīstības ceļu. 

Gaismas pilij jākļūst par pieminekli Latvijas spēkam un sīkstumam, lai nākotnē varētu teikt, šī ir ēka, kuru latvieši uzcēla Trešā gadu tūkstoša pirmās pasaules lielās ekonomiskās krīzes laikos.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form