Ievērojamā ASV ekonomista, Nobeļa prēmijas laureāta Miltona Frīdmena 90 gadu jubileja Latvijā pagāja klusi, tikpat kā nemanāmi. Vien dažas īsas publikācijas presē. Tiesa, savā dzimtenē viņu personīgi sumināja un veltīja viscildinošākos epitetus pats ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tas, ka Latvijā Frīdmena jubileja pagāja tik klusi ir visai dīvaini, ņemot vērā to, ka valdošā elite Latvijā īstenoto ekonomisko politiku balstījusi tieši uz šī ekonomista izstrādāto teoriju. Pareizāk sakot, nevis uz viņa izstrādāto teoriju, bet gan tās filozofisko bāzi.

Ne jau par viņa formulētajām naudas aprites likumsakarībām Dž.Bušs spieda jubilāram roku, bet gan par to, ka viņš, lūk, atgriezis cilvēkiem ticību brīvības ideāliem. Pat ne brīvā tirgus ideāliem (tā rietumos un tagad jau arī pie mums dēvē kapitālismu), bet gan brīvībai ar lielo burtu.

Teoriju, ka brīvais tirgus visu saliks pa plauktiņiem (lasi: valsts mantu pārvērtīs īsto cilvēku iespaidīgos banku kontos) deviņdesmito gadu sākumā Kehris, Osis, Godmanis, Repše utt. propagandēja tieši ar Miltona Frīdmena jeb Čikāgas skolas vārdu uz lūpām. Kas iznāk, ja brīvajam tirgum ļauj netraucēti darboties, labi redzams Gruzijā, kur “brīvais tirgus” plauka jau padomju laikos. Oponenti var iebilst – nu gan autors iebraucis auzās, kas nu Gruzijā par brīvo tirgu; viena vienīga korupcija. Taču atcerēsimies, ka runājam nevis ekonomiskās teorijas, bet gan filozofiskās kategorijās. Kā teica Bušs, par brīvību ar lielo burtu. Citiem vārdiem – uzvar stiprākais. Kā mežonīgajos Rietumos.

Gruzijā pēc PSRS sabrukuma pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās par prezidentu kļuva Zviads Gamsahurdija. Taču viņš izrādījās nepietiekoši rūdīts. Atradās vīri, kuri spēja straujāk izraut koltu no maksts un no lielāka attāluma cauršaut desmitcentu monētu. Viņu likvidēja. Tagad tur saimnieko citi. Rūdītāki.

Var iebilst, ka Gruzijas piemērs ir nekorekts, taču šeit to pieminu tikai lai paspilgtinātu krāsas. Latvijā situācija atšķiras tikai ar bālāku krāsu intensitāti. Piemēram, Šķēle uz jebkuriem pārmetumiem par savas bagātības izcelsmi atbild ar mēmu pretjautājumu – bet kas tev toreiz traucēja kļūt bagātam? Visi toreiz kā hiēnsuņi metās plosīt beigtās LPSR miesu un, ja tev neiznāca pat apskrubināt kaulus, tad atbilstoši dabas likumiem esi dzīvot nespējīgs.

Taču atgriezīsimies pie Frīdmena. Viņa jubilejas sakarā daži patētiski raksta – tagad grūti pat iedomāties, ka pirms piecdesmit gadiem sabiedrībā valdīja pārliecība par kapitālisma drīzu nāvi. Šo rakstu patoss ir nepārprotams – šodien kapitālisms ir triumfējis pilnīgi un galīgi. Es gan nebūtu tik pārliecināts.

Cilvēces attīstība gandrīz nekad nav taisnvirziena. Manuprāt tas, ka šodien arī kapitālisma kuģis dreb pa visām šuvēm, ir acīmredzams. Skaidrības labad pateikšu, ka ar kapitālismu saprotu brīvā tirgus principus Buša izpratnē. Tas ir, jo lielāka ekonomiskā brīvība, jo labāk.

Par kapitālisma krīzi var runāt bezgalīgi gari, tāpēc aprobežosimies ar divām, it kā pavisam nenozīmīgām, parādībām. Pirmā ir darba nedēļas garums.

ASV gadu no gada darba nedēļas garums pieaug, vidēji pārsniedzot jau 50 stundas nedēļā. Runa nav par strādniekiem, bet galvenokārt baltajām apkaklītēm. Proti, par vidusslāni. Tieši par to, kas veido ASV bagātības un varenības pamatu. ASV ir īsākais ikgadējais atvaļinājums civilizētā pasaulē – vairumā kompāniju tikai viena nedēļa un pie labā toņa pieder to neizmantot.

Dzīšanās pēc panākumiem un materiālās pārticības ieguvusi kulta formas. Iegrieztais spararats griežas arvien ātrāk un ātrāk. Panākumus un naudu vajag arvien vairāk un vairāk, līdz ar to jāstrādā arvien intensīvāk. Rietumeiropa, kur gandrīz visās valstīs darba nedēļa ir īsāka par 40 stundām un gandrīz vai ar likumu aizliegts strādāt virsstundas, bet vasaras atvaļinājums ir vismaz mēnesi garš, izskatās kā miegains sūnu ciems iepretim ASV drudžainajam ritmam. Ņemot vērā ASV nenoliedzamo atrāvienu jaunāko tehnoloģiju izstrādnē, ieviešanā un ražošanā, kā arī milzīgo zinātniski pētniecisko potenciālu varētu domāt, ka dzīves līmenis un citi makroekonomiskie rādītāji šajā valstī ir par kārtu augstāki nekā pārējā pasaulē. Taču tā nav.

Dzīves kvalitātes līmenis, kuru nosaka apkopjot vairākus sabiedrību raksturojošus rādītājus, liecina, ka pirmajās vietās ir Skandināvijas valstis. Kapitālisma apoloģētus gandrīz vai izmisumā dzen jautājums kāpēc Zviedrija, kur pēckara gados pārsvarā pie varas bijuši kreisie vēl joprojām turas bagātāko valstu galvgalī. Pēc Frīdmena sekotāju loģikas, Zviedrijai ar tās augstajiem nodokļiem un izšķērdīgo sociālo politiku jau sen būtu bijis jābankrotē un ikvienam sevi cienošam kapitālistam savas ražotnes un kapitāli jāpārvieto uz kādu citu vietu ar lielāku ekonomisko brīvību. Tā vietā Zviedrija vēl pamanās absorbēt simtiem tūkstošu imigrantu bez kvalifikācijas. Atšķirībā no ASV, kur imigrācijai zaļā karte tiek dota tikai cilvēkiem ar pieklājīgu ekonomisko potenciālu.

Galvenā dažu ekonomistu kļūda ir tā, ka viņi ekonomiskos procesus mēģina analizēt mehāniski ar tīri matemātiskām metodēm, aizmirstot, ka ekonomika ir sociāla, nevis eksakta zinātne. Tāpēc viņi savās formulās aizmirst pierēķināt cilvēcisko faktoru, kas sevī ietver arī humānismu, sociālo taisnīgumu, līdzcietību utt.. Cilvēciskā faktora vērtība ASV samazinās par spīti didaktiskajām Holivudas filmām, kuras pārsātinātas ar salkanu cilvēkmīlestību, līdzcietību un nesavtību. Jāpiebilst, ka Holivudas ražojumu kā ASV iedzīvotāju vēlmju un ilgu atspoguļojuma analīze ir atsevišķa raksta vērta.

Rodas jautājums – cik ilgi vēl var pieaugt cilvēku darba intensitāte, skrejot nebeidzamajā vāveres ritenī. Diemžēl šai skriešanai nav nekāda sakara ar fizisko darbu, toties ir tieša saistība ar nemitīgi pieaugošu stresu. Tāpēc ASV iedzīvotāji strauji aptaukojas. Aptaukošanās ir tik katastrofāla, ka kļuvusi par nacionāla mēroga problēmu. Kaut netieši, taču arī tas liecina, ka ar nāciju kaut kas nav kārtībā.

Parasti, ja organismu piemeklējusi kāda kaite, tas mobilizē latentos enerģētiskos resursus. Nekas šim nolūkam nekalpo labāk par uzskatāmu ārējo ienaidnieku. Amerikāņu apsēstība ar Huseina un citu režīmu gāšanu tikai apstiprina pieņēmumu par krīzi ASV sabiedrībā.

Taču tas vēl neliecina par kļūmi sistēmā kopumā. Bažas par to, ka kapitālisma kuģis īsti nepeld pēc pareizā kursa, manuprāt, liecina otrā parādība. Nekad vēl cilvēces vēsturē tik augstā godā – burtiski peldējuši zeltā, nav bijuši komedianti. Antīkās pasaules gladiatori, viduslaiku āksti mūsdienu pasaulē dzīvo pilīs, kuru greznību apskaustu Romas imperatori un viduslaiku monarhi. Ja viens pusduls, par izvarošanu tiesāts bokseris par pāris minūšu kautiņu, kura laikā nokož pretiniekam ausi saņem vairāk naudas nekā gada laikā tiek piešķirts veselam zinātniski pētnieciskam institūtam, tad neviens mani nepārliecinās, ka kapitālisms ir cilvēces sabiedrisko attiecību pilnvērtīgākais modelis un pasaule virzās pareizajā virzienā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form