Cilvēks tā nu ir iekārtots, ka, nonākot jaunā vidē, vispirms sev sarūpē to, kas tam visvairāk nepieciešams. Taču cilvēks nav jūga lopiņš, kuram pietiek ar siltu aizgaldu, putru silē un salmu klēpi, kur noguldīt savu rumpi. Viņam ir nepieciešams kas vairāk. Kaut kas sirdij un dvēselei. Tā teikt, garam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirmie pārceļotāji, kas ar kuģi “Mayflower” ieradās Ziemeļamerikā, pēc tam, kad bija uzslējuši sev būdas, lai būtu jumts virs galvas, kā pirmo koplietošanas ēku uzcēla svētnīcu. Pat man, cilvēkam visai nereliģiozam, ir labi saprotama šī soļa racionālā, proti, psihoterapeitiskā, būtība. Acīmredzot viņiem lūgšanas vieta bija vitāli nepieciešama, bez kuras dzīve pilnīgi jaunā, nezināmā, briesmu pilnā vidē nebija iedomājama.

Latvija pēc neatkarības atjaunošanas un sociālās iekārtas nomaiņas nonāca pilnīgi jaunā, līdz tam nebijušā situācijā. Sociālantropologiem neiedomājami pateicīga vide visdažādākajiem pētījumiem. Kādi tempļi tika celti vispirms? Pēc kuriem bija vislielākais sabiedrības pieprasījums? Bez kuriem nu nekādi nevarēja iztikt? Tāpat kā XVII gadsimtā Jaunanglijā, arī Latvijā gadu tūkstošu mijā vispirms tika celtas svētnīcas. Tiesa, citām dievībām. Tām, kuras jau labi sen kā kļuvušas par īstajiem pielūgsmes objektiem.

Kad dzirdu izteikumus, ka pēc 11. septembra ir sācies kristietības un islama civilizāciju karš, man nāk smiekli. Cik jābūt neredzošam, lai runātu par vēl eksistējošu kristietīgu civilizāciju? Kristietības ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem vislabāk raksturo kaut vai Irākas krīze. Pāvests varēja kaut aizsmacis kliegt, ka karš nav risinājums, bet viņu ne katoliskās Itālijas premjers Berluskoni, ne arī katoliskās Spānijas premjers Aznars neuzskatīja par vajadzīgu pat uzklausīt. Nerunāsim par Bušu, kuram pāvests ir tukša vieta. Taču atliek iedomāties, kāda būtu reakcija, ja ASV senātā pret karu uzstātos Federālo rezervju sistēmas vadītājs Alans Grīnspens. Cilvēks, kuru ne viens vien analītiķis uzskata par ietekmīgāko personu pasaulē. Ja Grīnspens būtu teicis – nē, tad karš izpaliktu. Par to šaubas retais.

Patēriņa kults, lūk īstā reliģija, kurai cilvēki akli seko abpus Atlantijas un Klusā okeāna. Tāpēc Latvijā vērojams tāds kazino, spēļu zāļu un lielveikalu celtniecības bums. Hipermārkets, tas ir patērētāju sabiedrības templis. Pavērojiet ar kādu sejas izteiksmi cilvēki dodas iekšā jaunatklātā hipermārketā. Veselām ģimenēm, ar bērniem pie rokas, tie apgarotām sejām, lēni, nesteidzīgi virzās uz šo templi. Un cik apmierināti un dvēseliski šķīsti viņi no tā iznāk, lai turpinātu traukties pretī Kapitāla mirāžai, Aprites ilūzijai un Pašapliecināšanās orgasmam.

Vēl atceros padomju laiku Rīgas centrālo universālveikalu, kur vienmēr valdīja drūzma; cilvēki tajā gāja iekšā nīgri un steidzīgi, bet pirmajā stāvā neiztrūkstoša bija piena produktu skāņā smaka. Cilvēki bija negatīvi lādēti un ik pa brīdim izcēlās asāku vārdu pārmaiņas, kad kāds centās kaut kur ielīst bez rindas. Nevienam pat prātā neienāca “unīti” dēvēt par templi, jo atbilstoši komunistiskajai reliģijai patēriņa kults bija izskaužams un nosodāms.

1982. gadā “Literatūrā un mākslā” ar dramaturga Paula Putniņa rakstu uzsākās diskusija par briesmām, kuras rada patērētāju sabiedrības morāles nostiprināšanās padomju Latvijas sociālistiskajā sabiedrībā. Diskusija notika tiem laikiem neierastas atklātības apstākļos. Diskusija ilga gandrīz gadu un katrā numurā par šo tēmu izteicās vairāki Latvijas inteliģences pārstāvji. Līdz ar to savu viedokli paguva izteikt gandrīz viss latviešu intelektuālās elites zieds. Pasākums nekādā ziņā nebija no augšas uzspiests, un nevienam partija nelika rakstīt to, par ko pats nebiji īsti pārliecināts. Kopējais viedoklis bija tāds, ka patērētāju morāles normu nostiprināšanās sabiedrībā ir skaužama parādība un garīgumu neveicinoša. Interesanti, kur tagad ir šie patērētāju sabiedrības noliedzēji? Šeit vietā pateikt dažus vārdus par latviešu, tā sauktās, inteliģences konformismu.

Pēc socialistiskās diktatūras krišanas dažādu tautu rakstnieki vilka no atvilktnēm sacerējumus, kurus bija sarakstījuši, tā teikt, sev par prieku vai nenosakāmai nākamībai, jo tiem nebija ne mazāko cerību tikt padomju laikos publicētiem. Latviešu literātiem šādu sacerējumu, kaut vai nelielas esejas apjomā, atvilktnēs neatradās. Arī tagad var tikai apbrīnot latviešu literātu kūtrumu, aprakstot pašreizējo dzīvi jaunajā, neatkarīgajā Latvijā. Pāvils Rozītis netiek uzskatīts par īpaši ģeniālu, bet līdz viņa “Cepļa” līmenim mūsdienu literatūrā pat neviens nav centies kaut pietuvoties. Tā vietā masu tirāžās izdod Rukšānes neiedomājami primitīvos sacepumus, kuru paaugstinātais pieprasījums uzskatāmi rāda sabiedrības akūto prasību līmeni. Patiesībā notiek tieši tas, par ko brīdināja latviešu inteliģence astoņdesmito gadu sākumā “Literatūras un mākslas” slejās.

Tomēr var saprast latviešu inteliģenci tagad. Spļaut pret vēju sabiedrībā, kur valda primitīvi, vienkāršoti priekšstati par notiekošo, ir bīstami. Tikpat bīstami, ka padomju laikos apšaubīt latviešu tautas vēsturisko izvēli un sociālisma priekšrocības. Proti, tādejādi var izkrist no aprites. Var nesaņemt ielūgumu uz 18. novembra svinībām prezidentes pilī. Bet galvenais, var nepietikt līdzekļu, lai aizejot uz templi, piemēram, hipemārketu “Olimpija”, varētu ziedot tik, cik nepieciešams savas pašapziņas apmierināšanai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form