Kādreiz, vēl padomju laikos bija populāra anekdote, ka dienvidu republikās ir bīstami saslimt, jo, guļoties uz operācijas galda, nekad nevar skaidri zināt, vai ķirurgs ir īsts ārsts vai diplomu nopircis. Tagad, ejot pie ārsta, nekad nevari būt pārliecināts, vai zāles, kuras viņš izraksta, patiešām nepieciešamas tavai veselībai vai arī tās tiek izrakstītas farmaceitisko firmu interesēs.
Nesen kāds mans kolēģis bija liecinieks visai amizantai situācijai. Rindas kārtībā ejot pie ārstes, līdz ar viņu kabinetā ieslīdēja, kāda jauna, labi ģērbusies, omulīga dāma. Kolēģis jau grasījās izrādīt savu neizpratni, kad pamanīja, ka abas sievietes ir labi pazīstamas un apmainās savstarpējiem smaidiem. Nemaz nekautrējoties no pacienta klātbūtnes, omulīgā dāma izvilka no somiņas dažādus reklāmas bukletus un, nolikusi tos ārstei uz galda, saldā balstiņā dūdoja: “Man te ir daži jauni bukletiņi,” un pēc neilgas pauzes, “Kā tad iepriekšējās zālītes? Vai daudz izrakstījāt?” Dzirdot apstiprinošu atbildi, bukletu dalītāja apmierināti pasmaidīja un pavēstīja, ka “mūsu firma uz valsts svētkiem rīko boulinga turnīru, uz kuru arī jūs esat laipni aicināti”. Vienojušās sazvanīties, abas laipni atvadījās, un firmas pārstāve, acīmredzot, devās uz nākamo ārsta kabinetu reklamēt savas zāles.

Ja runa būtu tikai par boulinga turnīru, tad varbūt nebūtu vērts uztraukties, taču tikpat labi ārsts var vienoties ar kādu farmācijas firmu, lai viņam atskaita no izrakstīto zāļu vērtības zināmu procentu skaidrā naudā. Plašsaziņas līdzekļos jau vairākkārt ziņots par farmācijas firmu rīkotajiem ārstu atpūtas braucieniem uz dažādiem dienvidzemju kūrortiem.

Taču nekādas sankcijas, atskaitot morālu nosodījumu, nav sekojušas. Un visticamāk nesekos, jo ej nu pierādi, ka kāds ārsts, pacientiem izrakstot dārgas, kādas noteiktas firmas zāles, rīkojas nevis pacientu, bet savtīgās interesēs. Jo parasti jau šīs dārgās zāles ir arī pietiekoši efektīvas, un jebkurš ārsts var pateikt, ka vēl pacientam tikai to vislabāko. Tāpat viņš var apgalvot, ka uzticas tieši šai un nevienai citai firmai, kura ražo līdzīgus analogus. Tādejādi problēma faktiski nav risināma. Ja nu vienīgi skaidri pajautājot ārstam, vai nav iespējams izrakstīt kādas citas, lētākas, bet līdzīgas iedarbības zāles. Taču arī tad nav nekādu garantiju, ka ārsta izteikumi no sērijas – izrakstīt jau varu, bet tās ne tuvu nav tik efektīvas, turklāt ar bīstamām blaknēm, atbildīs patiesībai.

No otras puses, arī paši ārsti bieži vien tiek nomocīti no šo farmaceitisko firmu aģentu uzbāzības. Kāds man pazīstams ārsts sūdzējās, ka gandrīz nepaiet ne diena, kad kāds zāļu izplatītājs neienāktu viņa kabinetā vai nepiezvanītu uz darba vietu vai pat nez kur uzzinātu mobilo tālruni. Turklāt daži no šiem izplatītājiem ir apveltīti ar neizmērojamu nekaunības devu. Tajā pašā laikā viņš atzina, ka tā, diemžēl ir izplatīta parādība, ka tiek izrakstītas dārgākās zāles, pastāvot lētākiem analogiem ar tādu pašu ķīmisko sastāvu. “Bet kaut kā jau tās dārgās zāles ir jāpārdod,” bezkaislīgi secina man pazīstamais ārsts.

Farmācijas biznesā apgrozās milzīgas naudas, turklāt kā apgalvo zinātāji, tad šajā it kā humānajā sfērā dziļi saknes laidušas mafiozās struktūras. Un par to nav jābrīnās, ņemot vērā, ka pērn farmācijas produkcijas imports bija 193,9 miljoni eiro. Salīdzinājumam, visi naftas produkti kopā – 238,6 miljoni eiro.

Latvijā gan eksistē Valsts farmācijas inspekcija, taču līdz šim nav manīts, ka viņi kaut ko censtos darīt problēmas novēršanai. Pat vēl vairāk, nav dzirdēts, ka šis valsts dienests kādreiz pat ierunātos par šādas problēmas eksistenci. “Viņi baidās, un, visticamāk, ir arī iebaroti,” spriež mans paziņa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit