Cehs.lv: 13 iemesli, kāpēc Latvijas izlase nav pelnījusi atrasties A grupā
Foto: Cehs.lv kolāža

Tipisks galvaspilsētas vīrieša dzimuma iedzīvotājs ir attalinājies no dabas, no visa pirmatnējā un mežonīgā. Viņš ir studējis baltu filologos vai tamlīdzīgā bezjēdzīgā humanitārā pļerzā un pēcāk ieguvis darbu kādā birojā, kur pārcilā failus no vienas mapītes otrā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Gadiem ilgā sēdēšana biroja krēslā ir viņu apveltījusi ar galertam līdzīgu vēderu, virs kura rotājas divas teju sievišķīgas krūtis, virs kurām savukārt savus aizmetņus dzen kupris. Skatīsimies patiesībai tieši purnā - mūsdienu lielpilsētas iemītnieks ir tizls. Viņa ķermenis ir tiešs dvēseles atspulgs, bet dvēsele viņam veidota no cukura vates. It kā ar darba vidi būtu par maz, arī tipiska jaunā urbānā profesionāļa draugu loks ir pilns ar fiksīšu minējiem, nesaprastiem dzejniekiem un baristām. Mūsdienu vīrietis ir gluži kā apmaldījies greizo spoguļu labirintā, kur katrs paziņa ir viņa paša karikatūra.

Nav jau tā, ka pilnīgi viss maskulīnais būtu no viņa izdzēsts. Kaut kur dziļi katra baltmaizi rijošā sisīša sirdī tomēr deg vārga vīrišķības uguntiņa. Es to zinu pavisam droši, jo katru pavasari ikviens no šiem eksemplāriem sajūt sevī tēviņu un dodas uz tuvāko krogu, sporta bāru vai alus telti, lai pieplaktu pie platekrāna televizora, laktu alu un ar bļāvieniem pavadītu Latvijas izlases hokeja spēles. 

Šajos trauksmes un sviedru piepildītajos vakaros maigie ofisu iemītnieki savā apziņā pārvēršas par asinskāriem atlētiem, sporta ekspertiem un kaujas stratēģijas guru. Ikpavasara hokeja rituāls jau kopš deviņdesmitajiem ir kalpojis kā pasākums, kura laikā nolaist tvaiku, lai būtu spēks visu pārējo gadu samierināties ar savu kastrētā biroja verga statusu. 

Visus šos gadus aizvietot paša sportiskās aktivitātes ar TV vērošanu un dzēruma aurošanu ir bijis īpaši viegli, jo Latvijas izlase ir spēlējusi A grupā, piešķirot katram čempionātam papildu svarīgumu. Cīnīšanās ar pasaules labākajām komandām, lai arī tikai par tiesībām kaunpilni neizlidot no šīs kompānijas, katram spēles vērotājam ir devusi personīga sasnieguma ilūziju. Tā diemžēl ik gadu ir attālinājusi pašu skatītāju no reālas pievēršanās sportam un tuvinājusi viņu kļūšanai par speķainu vepri.

Šinīs rindās aprakstītais nav tikai tukša fantāzija vai manu aizspriedumu fiksēšana. Katrs vārds ir balstīts personīgos novērojumos. Kā piemēru varu minēt savu pamatskolas laiku draugu Artūru (vārds mainīts no Ivars). Bērnu dienās kopā augām un mācījāmies plaukstošas mazpilsētas mazajā, sirsnīgajā skoliņā, bet katrā starpbrīdī skraidījām un rotaļājāmies tās pagalmā. Šīs rotaļas turklāt bija izteikti vīrišķīgas - ar pašgatavotiem koka automātiem iztēlojāmies, ka izlaižam viens otram zarnas vai aplaupām bankas. 

Vēlāk, vidusskolas gados, Artūrs nopietni pievērsās ielu vingrošanai, un par treniņu sistemātiskumu liecināja Artūra rokas, kas spēcīgi atgādināja ar mezglainām vēnām klātu šķiņķi. Pēc vidusskolas Artūrs aizbrauca studēt uz Rīgu, ieguva jaunus draugus, un mūsu kontakts pagaisa.

Burtiski pirms nedēļas nejauši pamanīju Artūru kādā Blaumaņa ielas kafejnīcā. Kādreiz stiprās rokas tagad bija vien retiem matiem noauguši bāli mietiņi. Viens no tiem turēja kafijas krūzīti ar pufīgu putu micīti, otrs maigi glāstīja iPhone ekrānu. Artūra ķermeņa lejasdaļa bija iespīlēta tik šauros džinsos, ka iztēlei neatstāja pilnīgi neko. Nolēmu doties talāk neapsveicinoties. Tai mirklī mēģināju sev iestāstīt, ka man bija jāsteidzas, tomēr dziļi sirdī sapratu, ka Artūrs ir zudis. Lielpilsēta bija atņēmusi Latvijai vēl vienu brašu dēlu.

"Ko darīt?" jūs jautāsiet man. "Tev taisnība, bet kā lai rod izeju?" jūsu izmisīgie skatieni nodos jūsu domas pat tad, ja mutes paliks aizvērtas. Pavisam vienkārši: Latvijas izlasei ir jāizkrīt no A grupas vai arī labprātīgi tā jāpamet nācijas interešu vārdā. Diemžēl šogad mums pavisam mazliet pietrūka, lai ieņemtu sev faktiski pienākošos vietu B grupā, tāpēc būtu tikai pareizi, ja mēs paši lūgtu starptautisko hokeja sabiedrību mūs pārsūtīt stāvu zemāk.

Pirmkārt, no tā iegūtu ārvalstu hokeja skatītāji, kuriem nākamgad vairs nebūtu jāizjūt mulsinošais žēluma un līdzjūtības emociju kokteilis spēlēs pret Latvijas izlasi. Otrkārt, un tas ir pats svarīgākais, no tā neizmērāmi iegūtu mūsu galvaspilsētas vīrieši. Viņiem pēkšņi vairs nebūtu iespēju un iemesla veikt ikgadējo pavasara rituālu. 

Tā vietā nākamajā pavasarī ielas piepildītu tūkstošiem bālu, dezorientētu ļumekļu, kas staigātu apkārt, nesaprotot, ko darīt ar pēkšņi atbrīvojušos laiku un biroja krēslā sasēdēto frustrāciju. Sākumā viņi tikai staigātu, truli veroties apkārtnē un saulei svilinot bālos, apaļos vaigus, bet drīz vien daži no viņiem sāktu palēnām skriet pa parkiem, pumpēties stāvvietās un atspiesties uz līdztekām rotaļu laukumos... 

Citi, gluži kā pamodušies no apdullinoša miega, ar pretīgumu izmestu savu fiksīti tuvākajā atkritumu konteinerā un iegādātos normālu kalnu velosipēdu - sākumā aizmītos no centra līdz Juglai, pēc tam uz Siguldu, un drīz vien jau smiedamies veiktu maršrutu Rīga - Cēsis. Varu jums apsolīt, ka nepaietu ne pāris gadu B grupā, un tūļīgo, latti strebjošo pelmeņu vietā jums ik dienu pa ielu pretī nāktu stalti, muskuļoti ērzeļi - cienīgi tēvzemes dēli un kvalitatīvi vaislinieki.

Ar šo atklāto vēstuli, kā man patiktos to saukt, aicinu Latvijas Hokeja federāciju pieņemt sāpīgu, bet nepieciešamu lēmumu. Gluži kā B grupas vitamīni spēcina cilvēka nervu sistēmu, B grupa hokejā dziedēs mūsu nācijas izplūkāto genofondu. Kirov... esi izlēmīgs un drosmīgs! Pabeidz to, ko tik cerīgi šogad iesāka Beļavskis!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form