Cehs.lv: Atklātā vēstule kūtij
Foto: Cehs.lv privātais arhīvs

Āderes vienmēr bijušas viens no trim lielajiem noslēpumiem, ko man bijis ļoti grūti izprast. Iespējams, tāpēc, ka ticēšana šim fenomenam ir kaut kas unikāli latvisks, bet es esmu ceturtdaļ-Odesas-ebrejs. Iespējams, tāpēc, ka tas vienkārši ir no pirksta izzīsts. Pārējie divi noslēpumi: kā sabiedriskajās atejās iespējams tik konsekventi mīzt garām podam un kā var nezaudēt pašcieņu, kinoteātrī ēdot no spaiņa.

Par āderu jautājumu pilnīgi nesaistīti nesen aizdomājos, apmeklējot kinoteātri. Mēdz taču tā būt, ka dari vienu lietu, bet smadzenes izspēlē ar tevi ļaunu joku un liek domāt par pavisam ko citu. Piemēram, tieši pagājušajā piektdienā, guļot uz draudzenes, gadījās aizdomāties par to, ka kopš skolas laikiem tā arī ne reizi neesmu aprēķinājis diskriminantu. Bet es novizros no tēmas: uzkāpjot Forum Cinemas otrajā stāvā un negaidīti un laužoties cauri tur pēkšņi parādījušamies pārtikas veikalam, man radās daži jautājumi par āderēm.

Pirmkārt, mani ieinteresēja, cik augstu saglabājas āderu iedarbība. Piemēram, ja atrodos kinoteātra otrajā stāvā un nolemju nosnausties uz grīdas zem kuras ir ādere, vai izjutīšu tās negatīvo ietekmi? Vai, uzkāpjot ceturtajā stāvā, tās efekts kļūs mazāk jūtams? Vai, lidojot lidamšīnā pāri neskaitāmām āderēm, manu ķermeni un prātu no visām pusēm nepātagos āderu miljoni? Vai planētu savstarpējās āderes nesaduras kosmiskajā telpā, izspēlējot tādu kā episka izmēra paukošanos ar daiktiem?

Kamēr pirms filmas sākuma tika atrādītas reklāmas, kuru kopgarums bija tieši 19 minūtes (tas ir ilgāk, kā manas pēdējās attiecības), atcerējos, ka mans brālēns šovasar savā lauku īpašumā bija izlēmis izrakt jaunu aku. Labākās vietas atrašanai izsauktie četri rīkstnieki parādīja katrs pavisam citu vietu, pirms tam rokā pamasējot zaru žāklīti un domīgi novelkot "hmmm..." Tas brālēnam kalpoja par lielisku motivāciju pasūtīt šarlatānus, atcerēties, ka Latvija tur apakšā ir vienmēr slapja un izrakt lielisku aku vietā, kur tā ainaviski vislabāk iederējās.

Pārējo filmas skatīšanās laiku nespēju domāt par augstāk minēto problēmu, jo visa smadzeņu kapacitāte bija aizņemta mēģinot aptvert, ka man blakus esošais pāris katrs klēpī turēja sarkanu plastmasas paplāti ar pārtiku. Paplātē bija dažādi iedobumi, caurumi un rievas - katra paredzēta savam našķim. Šis priekšmets atgādināja kaut ko pa vidu starp interaktīvu zīdaiņu rotaļlietu un diabēta slimnieka pirmsnāves vīziju.

Negribot nācās aizdomāties, vai snaudošie mikroorganismi uz manas krūšu ādas tai brīdī izjuta diskomfortu, jo uz viņiem gluži kā ādere negatīvi iedarbojās vēmiens, kas no mana kuņģa pa barības vadu centās kāpt uz augšu un ar lielu gribasspēku tika spiests atpakaļ.

Atgriežoties mājās no kino, gāju garām nesen atvērtajam KFC, kurš pat tik velā stundā bija pilns ar apmeklētājiem. Blakus durvīm kāds, pieņemu iepriekšejā vakarā, bija izsitis skatloga stiklu. Caurums bija aizbāzts ar papīru. Esmu dzirdējis, ka līdzīgi rīkojas žurkas - tās varot pat izgrauzties cauri cilvēka galvai, lai tiktu brīvībā. Šinī gadījumā fritētos mēslus rijošajām padibenēm eļļaini kaloriju pikuči ir tikpat svēti kā brīvība.

Nevienu jūs neapmānīsiet ar saviem Dziesmu svētkiem. Uz vienu vakaru sapucēties māk jebkurš, bet jūsu īstās sejas izlien, kad neviens neskatās.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form