'Cehs.lv': Atklāti par 'Dvēseļu puteni' – kā bija patiesībā
Foto: LETA

Kad 18. novembris ir aiz muguras un vairums ļaužu sarkanbaltsarkanos karodziņus no jakām ir pārkarinājuši atpakaļ uz automašīnu atpakaļskata spoguļiem, "Cehs.lv" kino kurators un mākslas mecenāts Kristaps Āls izlēmis sniegt, iespējams, pirmo emocionāli nesakāpināto viedokli par filmu "Dvēseļu putenis".

Ņemot vērā, ka K. Āls aizvien vēl nav saņēmis ielūgumu uz filmas pirmizrādi, tika lemts tās aplūkošanai tērēt paša finansiālos resursus, kas tikai vēlreiz apliecina – filmas vērtējums nav angažēts. Ir vērts arī pieminēt, ka Kristaps Āls nepazīst nevienu no filmas tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem. Šos apsvērumus recenzijas sākumā varbūt arī nepieminētu, taču, tā kā pirms iepazīšanās ar filmu "Cehs.lv" rūpīgi analizēja lielākajos medijos publicētās recenzijas, K. Āla kungs teju saķēra diabētu no visa tā cukura viļņa, kas vēlās filmas virzienā.

Nevienu brīdi neizslēdzot, ka tas ir pamatoti, gaidas par "Dvēseļu puteni" tika uzceltas "Z-Torņu" augstumos. Turpinot analoģiju ar "Z-Torņiem", arī šīs gaidas līdz galam pabeigtas netika, lai gan aprises, neapšaubāmi, ieguva. Filma tiešām ir laba.

K. Ālu pirms filmas seansa bažīgu darīja Renāra Zeltiņa loma tajā. Proti, vai tiešām vienā no svarīgāko Latvijas literatūras darbu ekranizējumiem ir nepieciešams džeks, kurš ir atpazīstams ar to, ka dara šitā? Pat neskatoties uz to, ka viņa pamata funkcija "Dvēseļu putenī" bija nopirsties ierakumos, bažas bija veltas. Zeltiņš labi tika galā ar sev uzticētajiem uzdevumiem, un filmas kritiķis atviegloti uzelpoja. Laikam jau Renāra kvadrātveida galva gluži vienkārši ir ļoti piemērota TV ekrāniem, ha, ha, ha.

Spriežot pēc recenzijām, izcili ar sev uzticētajiem uzdevumiem esot ticis galā arī filmas galvenā varoņa Artūra Vanaga atveidotājs Oto Brantevics. Viņš lomai izvēlēts starp vairāk nekā tūkstoš pretendentiem un savā kino debijā esot bijis lielisks. Uzreiz pēc filmas Kristaps Āls pārliecinājās, vai tiešām viņš un pārējā sabiedrība ir bijusi uz vienu un to pašu filmu, jo, viņaprāt, tieši galvenais varonis visa ekranizējuma gaitā piešķīra mazbudžeta sajūtu. Ja sākumā Vanaga apātiskais tēls šķita kā daļa no lomas, tad neticība tēlojumam "Dvēseļu puteņa" gaitā tikai pieauga un katrs nākamais teikums aizvien vairāk izklausījās pēc scenārija lasīšanas mēģinājumā.

Iespējams, šo sajūtu pastiprināja fakts, ka apkārtējie varoņi bija īsti aktieri ar pieredzi, kuri ar saviem tēliem tika galā fantastiski, īpaši uzsverot Mārtiņa Vilsona atveidoto Artūra Vanaga tēvu un Viļa Daudziņa tēloto pulkvedi. Iemetot jaunu aktieri, pie šāda fona nevar cerēt, ka viņš nekritīs ārā no konteksta.

Latvijas mērogā jēdziens "mazbudžeta filma", protams, nevar tikt attiecināts uz "Dvēseļu puteni", jo aptuveni divi miljoni tomēr ir virs vidējā, tāpēc K. Āls arī nevienu brīdi nepārmet par naudas izlietojumu. Viss, kas filmā bijis atkarīgs no finansēm, izskatījās labi. Gluži vienkārši galvenā aktiera tēlojums ir tas, kas atgādināja – šis ir divu, nevis divdesmit miljonu projekts.

Aktierspēle šajā gadījumā nav naudas jautājums, bet gan kastinga. Arī citās latviešu filmās nesenā pagātnē debitēja jaunie talanti. Igors Šelegovskis bija lielisks filmā "Homo Novus", savukārt pavisam jaunais un nepieredzējušais Bruno Bitenieks gods godam tika galā ar filmu "Jelgava 94". Šajā galveno aktieru konkurencē gribas teikt, ka "Dvēseļu putenis" ieņem trešo vietu.

Filmas gaitā brīžiem ir grūti izsekot stāsta attīstības līnijai un loģikai. Skatītāji ar mazākām priekšzināšanām par notikumu attīstību Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas brīvības cīņās gluži vienkārši var nesaprast, ko un kāpēc viņiem mēģina parādīt, jo epizodes bija saraustītas un kopumā veidoja pamatīga haosa pēcgaršu.

Lai arī vairāki vizuālie efekti bija ļoti trāpīgi, filmā izmantotie kritušo karavīru manekeni īsti neapmāna skatītāju.

"Dvēseļu puteņa" veidotāji, neapšaubāmi, ir mācījušies no "Rīgas sargu" kļūdām, un šai filmai kļūšana par smīnu objektu nekādā gadījumā nedraud. Tā nemēģina neko lieku un nelien ārpus savas komforta un budžeta zonas, cenšoties ar kļūdām nošpikot Holivudas filmu veidošanas tradīcijas. Kaujas ainas ir vizuāli iespaidīgas, un filma iznīcina romantizēto priekšstatu par došanos karā, skatītāju dažu minūšu laikā aizvedot no parādes ar orķestri un puķēm līdz ciešanām un traģēdijai. Tas viss tiek papildināts ar ļoti kvalitatīvu skaņu celiņu.

Visu iepriekšminēto rezumējot, Aleksandra Grīna romāns un tajā atainotie notikumi sen jau bija pelnījuši atbilstošu ekranizējumu. Filma "Dvēseļu putenis" tāds noteikti ir, un Kristaps Āls piekrīt, ka tās apmeklējums ir tā vērts.

Tags

Cehs.lv

Comment Form