'Cehs.lv': Atklāti par filmu 'Jelgava 94' – kas vieniem kultūra, otriem fizkultūra
Foto: Cehs.lv privātais arhīvs

Līdzīgi kā Uldim Rudakam, arī man bija sajūta, ka filma "Jelgava 94" ir daļēji par mani, kaut patiesībā nav. Varbūt sentimentālas asaras tās laikā nebirdināju, taču viegls smaids sejā nepazuda teju visa seansa laikā. Izejot no kinoteātra, dzima vēlme telefonā sameklēt agrāko cīņu biedru numurus un uzsist vienkāršu nostalģijas pielādētu SMS: "Pomņiš, kak mi togda...?"

Man pašam deviņdesmito gadu beigas un divtūkstošo gadu sākums bija starts apzinīgajam vecumam, kurā dumpinieciskums mijās ar paštaisnumu un stūrgalvību. Doma par nākotni nebija primāra, jo mēs bijām dusmīgi uz šodienu. Tobrīd kā pumpas uz padsmitgadnieka sejas bija saradušās jaunas subkultūras. Skeiteri, inlaineri (vecūkšņiem: skrituļslidotāji), metālisti, hārdkoristi... Ej un izšķir.

Tās visas bija viegli mērķi. Atminos, ka savu pirmo metālistu piekāvu divtūkstošo gadu sākumā, kad ar džekiem devāmies meklēt kašķi pagrīdes koncertā tuvējā pilsētā. Jāizsaka kompliments filmas veidotājiem, jo tajā uzburtā aina ar kautiņu "Skyforger" uzstāšanās laikā atmosfēras ziņā bija ļoti tuva un atmiņas uzjundījoša. Tomēr, kaut arī atmosfēra tika uzburta burvīga, pašā konflikta izraisīšanas tehnikā filmā ir jūtamas pāris neprecizitātes.

Jā. Parasti mataino sātanu koncertos ieradāmies nelielā pulkā – kādi četri vai pieci, kas iezīmē tā laika maksimālismu. No stratēģiskā viedokļa diezgan debili nākt četratā uz pasākumu kauties pret vairākiem simtiem. Tomēr kaut kādā jocīgā formātā tā bija realitāte.

Šajā gadījumā "Skyforger" uzstāšanās laikā redzams, ka konflikts tiek izprovocēts pēc klasiska scenārija – nostāšanās ļoti tuvu "mošpitam", gaidot, kad kāds nejauši uzgrūdīsies virsū. Tas bija vairāk nekā pietiekams iemesls iedot galvā. Tiesa, filmā manis pārstāvētajai cunftei izvēlētie vīri bija ieradušies divatā un iegājuši pašā epicentrā – pie skatuves.

Realitātē koncerta gaitā mēs, visticamāk, būtu dežurējuši vai nu ārā dažus metrus no pasākuma teritorijas, meklējot noklīdušos "sātanus", vai arī pasākuma beigās, kad "metaļurbas" ir vairāk piedzērušies un nav spējīgi izrādīt nopietnu pretestību.

Sākums vienmēr bija neveikls, jo, pirms ķeries pie deguna laušanas, visupirms vajag salauzt arī ledu. Teikšu, kā ir, – ne es, ne Jurka, ne kāds cits no mūsu brandžas nebijām smalkākie daiļrunātāji, tāpēc konfliktu provocēšanai tika izmantotas ārkārtīgi triviālas metodes. Šeit dažas no tām:

- Smuki mati, meičuk! (adresēts mataina metālista virzienā ar lūpām, savilktām tūtiņās)

- Eu! Tev sāp, kad tev sit? (jeb socioloģiskās aptaujas metode)

- Pid**, ko posī, b**?

- Aizej nomazgāties, matula!

Tāpat arī dažādas vairāku pakāpju metodes ar aicinājumu iedot padzerties vai uzpīpēt, cerot, ka potenciāli iekaustāmajam nebūs viena vai otra. Ja tomēr bija, tad allaž sirdī bija nedaudz duālas sajūtas, grūstot viņu, jo neizdevās atrast reālu iemeslu.

Sist metālistus reizēm bija diezgan izaicinošs process, jo korpusu apstrādāt bija grūti biezo ādas jaku dēļ, taču viņu sejas un rokas mēdza rotāt dzelkšņaini aksesuāri. Tiesa, tas, manuprāt, raksturīgāk bija laika posmam pēc 2000. gada, līdz ar to filmā tik uzskatāmi netika parādīts.

Saprotams, ka "Jelgava 94" ir mataino veidota, tāpēc arī filmā mūsu – urļiku – stāsts nav izstāstīts pilnībā. Tomēr vēlos pateikt lielu paldies par to, ka netikām aizmirsti pavisam, jo agrīno metāla koncertu apmeklēšana nebija iedomājama bez "strjoma" – dabūsi vai nedabūsi pi*di? Kas vieniem kultūra, otriem fizkultūra.

***

"Cehs.lv" mākslīgā intelekta laboratorija raksta tapšanā sadarbojās ar subsubkultūru ekspertu Frici Ēci, lai modelētu otras puses izklāstu. "Kultūras mēdz viena otru papildināt visdažādākajos veidos. Arī šī ir laikmeta iezīme, kas tika atspoguļota kā filmā, tā grāmatā," piebilda F. Ēce.

Source

Tags

Cehs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form