Foto: Reuters/Scanpix /LETA
Ceha triecienbrigādes Neatkarības bataljona seržantam Kristapam Ālam mutē bija pīpe, bet pierē rūpju rieva. Kamēr citi patriotu mēnesī plāno, ar kuru no Ēķa filmām atzīmēt valsts svētkus, stumjot māgā lielveikala plauktā plastmasas maisā pusotru dienu marinēto broileri, K. Ālam svinēšana nebija prātā. Pagājis nedaudz vairāk par gadu simteni, kopš brašie latvju zēni aiz čupra izsvieda no jaundibinātās valsts visus ciemiņus, kas aizkavējušies pārāk ilgi un sāka uzvesties nepieklājīgi kā tāds seju aizlējis trešās pakāpes brālēns tavā apaļajā kāzu jubilejā. Dabai piemīt cikliskums, un 100 gadi ir visai labs atskaites punkts, vismaz tik niecīgas vienības kā cilvēces vēsture kontekstā. "Un ja nu būtu jāiet šodien, tagad," nepatīkamo domu pats sev norūca K. Āls tā, it kā, izteikta skaļi, tā kļūtu vieglāk aptverama.

Tālāk lasāmais ir nekas cits kā vien seržanta K. Āla raižu pilnajā prātā uzburta skice, kurai nav nekādas saiknes ar realitāti un, cerams, nebūs arī.

Šī vīzija ved uz kādu rekrutēšanas punktu Rīgā. Fonā redzami dūmu stabi – vietām Pārdaugavā deg. Rit Neatkarības kara izšķirošās dienas, tikai šis ir Otrais Neatkarības karš un ir 2020. gads. Rekrutēšanas punktā rindā stāv kādi septiņi vai vairāk galdu, pie katra sēž rakstvedis un instruktors. Aiz galdiem uzraksti – "Svaigēdāji", "Vegāni", "She/her", "He/him", "They/them", "LGBTQ+" un vēl. 

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!