Naids ir spēcīgs vārds spēcīgām jūtām. Tik spēcīgām, ka par šo jūtu veicināšanu paredzētas sankcijas arī krimināllikumā. Būtu taču skaista tāda pasaule bez naida un neieredzēšanas, kur visi visus citus ja ne gluži mīl un sadodas rokās ap ugunskuru, tad ir vismaz neitrāli noskaņoti. Tā teikt, netur ļaunu prātu. Vai ne?
Man gan šķiet, ka diez kas labs no tā neiznāktu, ja gribam dzīvot puslīdz interesantā pasaulē. Satraukties par to gan arī pārāk nevajadzētu, jo ir diezgan skaidrs, ka tā vienkārši ienīšana un neieredzēšana pati no sevis nepāries. Jā, sarunas turpināšanai derētu uzreiz nošķirt jēdzienu "naids" no visa cita veida neieredzēšanas. Tā vien liekas, ka ar naidu tomēr saprotam visspēcīgāko neieredzēšanas formu, tāpēc jau tieši šo vārdu lieto kontekstā ar etnisko un rasu naidu, reliģisko naidu, naidu pret seksuālajām vai cita veida minoritātēm. Tāpēc ir naida noziegumi, nevis nepatikas noziegumi vai neieredzēšanas noziegumi. Ar jēdzienu "naids" parasti saprotam ne tikai "man viņš, viņa, viņi un viņas nepatīk", bet jau ļauna vēlēšanu, centienus dažādos veidos kaitēt.