Savulaik, kad ārzemju draugi vaicāja, kas ir latvietim pašas raksturīgākās lietas, ieradumi, un kas ir patiesi latvisks, vienmēr apjuku. Dziesmu svētki? Līgo svētki? Bukstiņputra? Tomēr pareizā atbilde ir – kūlas dedzināšana. Uzmetot paviršu skatu, tas šķiet ļoti grūti izprotams fenomens, tomēr, aplūkojot tēmu dziļāk, viss sāk izskatīties pavisam likumsakarīgi, jo dedzināšana vienmēr bijusi mūsu stihija.
Pavei: Ziemassvētki / ziemas saulgrieži: sakarinām eglē kaudzi ar svecēm un brīnumsvecītēm, un dedzinām tās. Pēc tam nedaudz padedzinām arī kādu egles zaru, jo, nu – tie dūmi baigi forši smaržo... Velkam ap māju bluķi, ko pēc tam jāsadedzina, lai iznīdētu neveiksmes, ļaunumu un bēdas. Ja bluķis deg ar gaišu liesmu, nākamgad būs laba dzīve, ja kūp un trūd – būs slikta dzīvošana. Ap ugunskuru var gan dziedāt, gan iet rotaļās. Pie viena jāsadedzina arī Jāņu vainagi.
Jaunais gads: katrs sevi cienošs latvietis jau mēnesi iepriekš būs paņēmis ātro kredītu, lai par pāris simtiem eiro iepirktu sprāgstvielas svētku salūtam. Pusnaktī tas tiks lepni uzlaists gaisā ignorējot jebkādas piesardzības un veselā saprāta normas.
Lieldienas / pavasara saulgrieži: svētkos šūpojamies šūpolēs, lai vasarā nekostu odi, bet nedēļu pēc lieldienām šūpoles īpašā ceremonijā tiek izjauktas un, protams, sadedzinātas. Lai raganām nebūtu, kur šūpoties...
Līgo nakts / Jāņi: kā minimums diennakti no vietas kurinām ugunskuru un pirmās nakts laikā nodedzinām tajā visu nevajadzīgo, ko iespējams atrast tuvējā apkārtnē (vēlams, vecas riepas). Protams, neatņemama svētku sastāvdaļa – lēkšana pāri ugunskuram, jo tā pasargā no ļaunas acs un slimībām. Vēl jādedzina arī kārts galā piestiprinātu spaini, kas pildīts ar sveķainu, ar saļarku aplietu malku.
Lāčplēša diena: godinot Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus latvieši ik gadu cenšas nodedzināt prezidenta pils mūri, neprātīgi tuvu novietojot pie tā neskaitāmus tūkstošus viegli uzliesmojošu sveču.
Šādi varētu turpināt ilgi, jo jebkuros svētkos vai piemiņas dienā īstens latvietis atradīs ieganstu likt lietā savas piromāniskās tieksmes. Šķiet, ka vienīgā diena, kad neko nededzinām, ir genocīda upuru piemiņas diena, jo, nu...
Ja runājam par kūlas dedzināšanu, ir jāsaprot, ka tā nav vienkārši pāris laucinieku nevēlēšanās laicīgi sakopt sev piederošo zemi. Mēs runājam par apjomīgu nacionālo fenomenu. Par fenomenu, kas tik organiski iegulstas mūsu latviskajā dzīvesziņā, ka ziņu teksti "aizvadītajā diennaktī nodega kopumā vairāk kā 400 hektāri pērnās zāles" neizraisa pat visniecīgāko pārsteigumu. Mēs runājam par valsti, kurā sērkociņu paciņa nāk komplektā ar diviem divlitrīgajiem bamšļiem (attēlā).
Un apskatot kūlas dedzināšanu, kā latviešiem vien piemītošu kultūrfenomenu, ierosinu tā vietā, lai to censtos apkarot, uzliekot dedzinātājiem drakoniskus naudas sodus, panākt kūlas dedzināšanas ierakstīšanu UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā.
Mēs esam diženi! Mēs esam vareni! Mēs dedzinām kūlu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
