Cehs.lv māca: Kā kļūt par stilīgu minoritāti
Foto: Cehs.lv kolāža

Aizvadot savas dienas ērtos biroja krēslos, reti aizdomājamies par to, ka mūsu starpā arvien biežāk parādās minoritātes. Pavisam nemanāmi – tas var būt kāds no kolēģiem, tas var būt arī pastnieks vai veikala kasiere. Tā var būt pat bērnudārza auklīte, kas katru dienu pavada kopā ar mūsu atvasi. Statistiski, teju vai katrs desmitais satiktais cilvēks ir viens no viņiem, kaut gan ārēji nekas par to neliecina. Runa, protams, ir par pašu stilīgāko moderno minoritāti – velosipēdistu.

Šķiet, ka brīdī, kad sajūti starp kājām ieslīdam auksto dzelzs rumaku un uzsēdies uz stingrā un uzticamā ādas sēdekļa, tavā dzīvē kaut kas neatgriezeniski mainās. Ja līdz tam biji vienkārši pilnvērtīgs un iederīgs sabiedrības un pilsētvides loceklis, tad šajā mirklī esi pievienojies augstākajai - izredzēto kastai. Viens zibsnis, un pēkšņi saproti, ka pilsētas infrastruktūra, kas vēl no rīta šķita tīri tā nekas, tomēr ir neatgriezeniski sačakarēta. 

Saproti, ka pilsētas domes plāns vairāku gadu laikā pakāpeniski padarīt Rīgu par velodraudzīgu pilsētu ir nekam nederīgs, jo visu pilsētu jāpārvērš par vienu milzīgu veloceļu TŪLĪT PAT!

Kļūt par velosipēdistu ir gluži kā izvilkt laimīgo lozi vai Super Bingo izlozē tikt pie lielā laimes rata. Ja vēl pirms mirkļa biji nekam nederīga pabira, tad uzsēžoties uz ciskudriļļa, automātiski iegūsti tiesības pieprasīt jebko. Pieprasīt, lai pilnīgi visur ir veloceliņi, lai vienmēr deg zaļā gaisma, lai autovadītāji dod ceļu, lai gājēji nemaisās pa kājām. Principā, velosipēds ir kā Mozus, kura priekšā pilsētai jāpaveras kā jūrai, bet neticīgajiem jākrīt ceļos un jālūdz piedošana par to, ka trāpījušies ceļā.

Velosipēda iegāde pilnībā maina cilvēka vērtību sistēmu. Tie, kas agrāk satraucās par Krievijas teroru Ukrainā un trešā pasaules kara draudiem, tagad vairāk pārdzīvo par faktu, ka visos Rīgas centra krustojumos nav uzstādīti kāju balsti, kas ļautu sagaidīt zaļo gaismu nenokāpjot no velosipēda. Cilvēkus, kas iepriekš juta empātiju pret Nepālas krīzē cietušajiem, šobrīd vairāk satrauc fakts, ka visi nav pamanījuši jauno, iepirkumu groziņa krāsai pieskaņoto latte kafijas turētāju.

Apbrīnas vērta ir arī velosipēdista mesijas apziņa un vēlme pilnīgi visiem uzspiest savu vienīgo un pareizo dzīvesveidu. Viņi ir kā divdesmitpirmā gadsimta ārieši, kas būtu gatavi visus autovadītājus sūtīt uz labošanas nometnēm, atņemt viņiem automašīnas un pārstrādāt tās velosipēdu rezerves daļās.

Katrs sevi cienošs velosipēdists pasūdzēsies internetam par to, cik ļoti viņu apbižo visi pārējie satiksmes dalībnieki. Sevišķi jau sātana izdzimumi - autovadītāji. Viņš pastāstīs par to, cik ļoti daudz velosipēdistu cietuši sadursmēs un pieminēs faktu, ka pērn bojā gājuši veseli 16 velosipēdisti. 

Tomēr, pārveselīgajam dzīvesveidam līdzi nākošo loģiskās domāšanas un veselā saprāta trūkuma dēļ, viņš ignorēs to, ka šajā pat laika posmā bojā gājuši tikai 10 motociklisti. Un šeit mēs runājam par čaļiem, kas parāvuši gaisā priekšējo ratu, velk pa Brīvības ielu uz 150 km/h. Par čaļiem, kuri brauc tik ātri, ka ir pārējiem spoguļos jāskatās divas reizes biežāk. Kāpēc tikai desmit? Tāpēc, ka viņi, atšķirībā no velosipēdistiem, zina ceļu satiksmes noteikumus, prot ne tikai braukt, bet arī nolasīt satiksmi un prognozēt pārējo satiksmes dalībnieku kustības. Tāpēc, ka viņiem, atšķirībā no tik ļoti priviliģētajiem cietējiem, rokas aug no pleciem, nevis pakaļas.

Tiesa, ir divas lietas, kas var mainīt pašpārliecināta veloentuziasta viedokli un dzīves uztveri, un likt viņam no karojoša radikāļa pārvērsties par normālu cilvēku, kuram vienkārši patīk mīties ar riteni:

- bērna piedzimšana, kas nāk reizē ar apziņu, ka bez automašīnas dzīvot tomēr ir diezgan sarežģīti;

- 21 gadu vecuma sasniegšana.

Katram, protams, savs. Respektēsim līdzcilvēku izvēles un neuzbāzīsimies tiem ar savējām. Kamēr velosipēdisti sestdienu rītos stāvēs Juglā šosejas malā, rokās turot plāksnītes ar dažādu pilsētu nosaukumiem, es būšu tas čalis, kurš pabrauks garām tukšā mašīnā, uztaurēs un smaidīgi parādīs uz augšu izstieptu īkšķi: "Veiksmi pilsētvides un velosipēdu infrastruktūras uzlabošanā, draugi! Līdz Salacgrīvai jāiet tikai 103 kilometri."

Comment Form