Gluži kā tāda neveikla erekcija skolniekam brīdī, kad viņš ir izsaukts pie tāfeles, arī šobrīd sabiedrības biksēs samilst stingra un grūti nepamanāma problēma. Ļaudis aizvien vairāk satraucas par saviem personas datiem. Tas, protams, kopumā šķiet veselīgi, atbildīgi un pamatoti. Izņemot gadījumus, kad tas šķiet pilnīgi stulbi, kā, piemēram, 2019. gada sākumā ar akciju #10yearchallange.
Es allažiņ ar zināmu skepsi esmu skatījies uz tiem ļaudīm, kuri, piemēram, sporta zāļu reģistratūrā vai biroja durvju sistēmā nelabprāt atstāj savus pirkstu nospiedumus, jo: "Dievs vien zina, ko viņi pēc tam ar šo informāciju iesāks!" Nevēlos, lai domājat, ka esmu pārāk skeptisks, taču man ir grūti uzburt ainu, kurā mehatroniķa Jurģa pirkstu nospiedumiem dzenas pakaļ FIB, CIP, "Zaļā karotīte" un visa "Supernovas" žūrija, lai izspiegotu, kā viņš vakaros skatās "Netflix", bet no rītiem pie spoguļa sasprindzina bicepsus un domā: "Labi, ka es eju uz kačalku!"
Tāpat man šī pārmērīgā sevis sargāšana šķiet ironiska apstākļos, kad tu tāpat jau visu savu dzīvi esi izlicis sociālajos tīklos. Pirkstu nospiedumus sargājošais Jurģis skaidri un gaiši ir izlicis sava dzīvokļa attēlus, kopbildes ar tuviniekiem un vispār naktī reizēm aizmirst aizslēgt durvis. Bet galvenais, lai pirkstu nospiedumi drošībā, jo – privātums taču.
2019. gads pie apvāršņa ieradās ar viegli kaitinošu heštegu #10yearschallange, aicinot tevi publicēt bildi ar sevi šobrīd un pirms 10 gadiem. Kopumā labi izdomāts koncepts, jo ļaudīm vispār sociālajos tīklos patīk bezmērķīgi eksponēt savu seju, gaidot, kad "Instagram" lietotāji to divreiz noglāstīs ar savu speķaino pirkstu, atstājot "Like" atzīmi, tādējādi nekaitīgi apmierinot ego un nedaudz papaijājot tavus mazvērtības kompleksus.
Protams, akcija ātri vien kļuva aktuāla visā pasaulē. Un nebija ilgi jāgaida, kad arī šim konceptam ar savām konspirāciju teorijām klāt ķērās ķirzakcilvēku atzinēji, kuri, siekalām šķīstot uz visām pusēm, kliedza: "DHATUU AIZŠARDŽĪB'B'BAĀĀĀ." Vienai tādai labu pamatu iedeva publikācija medijā "Wired", kurā tehnoloģiju apskatniece izvirzīja teoriju – šo heštegu ir ieviesušas lielās korporācijas, kuras vēlas attīstīt sejas atpazīšanas tehnoloģijas. Ātrāk nekā neganta caureja šī ziņa izplatījās ļoti daudzās sociālo tīklu ziņu lentēs. Labi.
Palūkojoties gan uz "Facebook" pārstāvju komentāriem, gan uz līdzīgām kampaņām iepriekš, ir diezgan droša sajūta, ka, gluži kā ļoti daudzas akcijas, arī šī ir radusies pašu lietotāju vidū. To autore piemin arī rakstā. Otrkārt, padomājot racionāli, pat ja tehnoloģiju giganti būtu izgudrojuši tik smalku veidu, kā viltīgi attīstīt seju atpazīšanas tehnoloģijas... Nu un? Forši! Mums būs tehnoloģijas, kas spēs labāk atpazīt cilvēkus pēc sejas. Es ticu, ka tas noderēs daudzās nozarēs.
Tehnoloģijas allaž ir nākušas talkā, atslēdzot no cilvēku ikdienas lietas, kurām mēs agrāk būtu veltījuši neadekvāti daudz laika. Modernākas apkures sistēmas atslēdz no ikdienas to momentu, kurā tev visu vasaru jāmočī ar cirvi pa baļķiem, lai ziemā nebūtu jāsalst. Tāpat mēs diezgan labprātīgi atdodam savas GPS koordinātes, lai aprēķinātu, kurās ielās ir sastrēgumi, izvēloties ātrākus maršrutus. Dažādi mūzikas, reklāmas, filmu un grāmatu servisi, kas piedāvā taviem paradumiem atbilstošāku saturu. Un vispār ir diezgan forši nemirt no bakām, jo mums ir vakcīnas.
Tieši tāpēc ar prieku privātajos tīklos publicēju savu seju pirms desmit gadiem un šobrīd, cerot, ka kaut kur ir kāds tehnoloģiju illuminati, kura algoritma attīstībai es sniegšu palīdzīgu roku. Varbūt tas vēlāk man pozitīvi atspēlēsies, kad vecumdienās pēc ballītes naktsklubā neviļus aizsnaudīšos uz ielas, bet pašvaldības policisti pēc sejas varēs noskaidrot manu dzīvesvietu un aizvest turp, nevis uz sutkām. Saukšu to par ieguldījumu nākotnē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
