Foto: Kadrs no video
Pērnais gads Latvijā ir šķietami audzējis sabiedrības interesi par kino. Mēs tikām pie veselas kaudzes simtgades filmu, no kurām liela daļa, vienreiz noskatīta, tiks nolikta blakus Ziemassvētku lampiņām kaut kur pagrabā, lai reizi pa reizei izvilktu ārā uz kādu sēru datumu un simboliski atgādinātu par filmu eksistenci, jo samaksāts taču ir. Tam paralēli ļoti centīgais, bet diskutabli talantīgais bērns, kam patīk plikam skraidīt apkārt vikinga ķiverē, ir saķepinājis kopā veselu čupu filmu, ko uz brīdi piespraudām pie ledusskapja, lai pie pirmās izdevības noliktu "ļoti svarīgo mantu glabātuvē" zem izlietnes.

Tam visam pa vidu ik pa brīdim cenšas nepazust arī cita jaunrade. Daža pilnīgi neuzmanības vērta, daža tik piesaistoša, ka mēnešiem nevar aizvākt no kinoteātriem. Kur tajā visā atrodas filma "Blakus", un kāpēc tā ir "Cehs.lv" mākslīgā intelekta laboratorijas uzmanības vērta? Lūgtum, draugi.

Filmas raudzībās biju devies tās otrajā izrādīšanas dienā. Nodomāju, nedaudz jocīgi, ka salīdzinoši nelielā izmēra zāle nebija izpārdota, taču, no otras puses, – loģiski. Filma "Blakus" nav sevi pieteikusi kā lielbudžeta grāvējs, ne arī tajā iekļauta kāda no aptuveni divām Latvijas aktiermākslas zvaigznēm. Patiesībā man kā vidusmēra kino nespeciālistam filma "Blakus" sevi tā īsti vispār nebija pieteikusi. Zināju vien tik daudz, ka tās režisore ir Alise Zariņa.

Atšķirībā no filmas Alise Zariņa man ļoti spilgti sevi bija pieteikusi. Zinu viņu kā vienu no karojošo feministu flagmanēm, kā sieviešu "stand-up" pārstāvi un, galu galā, kā to brīvmākslinieci, kura sarunu festivālā "Lampa" nēsājās apkārt "Wonder Woman" kostīmā. Jā, protams, visas šīs asociācijas ir domātas nelielam informācijas burbulim, kas galvenokārt dzīvo tviterī un feministu forumā. Tieši tāpēc sākotnēji nebiju apsvēris domu par šo tematu rakstīt.

No filmas iznācu ar pozitīvām emocijām. Man patiesi patika. Jā, daži joki šķita tik stīvi, ka tos varētu būt rakstījuši šova "Supernova" scenāristi. Jā, vietām skaņa šķita nedabīga. Kopumā stāsta gaita šķita pārlieku paredzama un banāla. Taču aktieri bija ļoti gaumīgi piemeklēti un lieliski veica savu darbiņu. Ļoti novērtēju neskaitāmas nianses, piemēram, epizodes ar Uldi Rudaku vai "Singapūras satīnu". Un kopumā iespaids palika labs. "Laikam būtu pārāk edgy ierakstīt tviterī, ka filmas Zariņai sanāk krietni labāk nekā "stand-up"," nodomāju, kad nācu ārā no kinoteātra, tāpēc, negribot riskēt ar dusmu izvirduma ģenerēšanu starp cilvēkiem, kuri nespēj uztvert veselīgu roustošanu, šo domu graudu atstāju absolūti nepublisku.

(Šeit sekos daži filmas spoileri – ja tevi tas uztrauc, tad, b**, tā filma jau cik nedēļu ir skatāma kino.)

Pirms filmas biju lasījis sašutuma pilnus viedokļus, ka režisorei intervijā portālā "Delfi" galvenokārt ir uzdoti jautājumi par bērnu dzemdēšanu. Sākotnēji man tas šķita loģisks cepiens – tas būtu līdzīgi kā tad, ja Jānim Spruktam, kurš sasaucis preses konferenci par savu slieku audzēšanas biznesu, nemitīgi uzdotu jautājumus par hokeju.

Viedoklis man mainījās pēc filmas, jo tās lielais beigu jautājums bija: dzemdēt vai nedzemdēt?

(Šeit spoileris beidzas, ceru, ka patika.)

Tad sanāk, ka atpazīstamai feministei, kura uzņem filmu par bērnu dzemdēšanu, nedrīkst vaicāt par bērnu dzemdēšanu? Pēc īsas ziņu apmaiņas režisore reaģēja krietni veselīgāk nekā citas tematā iesaistītās personas.

"[..] būtu labi, ja visu nemēģinātu pārnest uz personisko pieredzi," viņa man rakstīja.

Labi. Izklausās godīgi.

Turpinot aplūkot publiskajā vidē izteiktos viedokļus (īpaši pozitīvos) par filmu, secināju, ka lielākā daļa no visa, kas sarakstīts un recenzēts publiskajā vidē, ir balstīta uz personisko pieredzi attiecībā uz Zariņu un pazīšanos ar viņu.

Brīžiem viedokļi ir pat tik slimīgi glaimojoši, ka, šķiet, tos ir rakstījuši Jehovas liecinieki. Labākais scenārijs un dialogi latviešu kino kopš "Limuzīna Jāņu nakts krāsā". Nopietni? Viens no potenciālajiem gada notikumiem. 4 realzz?

Tad nu seko mans jautājums. Vai ir iespējama recenzija, nevērtējot filmu "Blakus" kontekstā ar Alises Zariņas personību, nelecot ne vienā (heiteru), ne otrā (jehoviešu) grāvī? Nezinu, bet es mēģināšu. Šeit ir mana recenzija:

Filma "Blakus" bija normāla. Ja ņemam vērā, ka tā ir režisores debija, tad noteikti jādod bonusa punkti un jāpaceļ vērtējums uz "laba". Mums ir filmas ar lielākiem resursiem tehniskajam nodrošinājumam, mums ir filmas ar lielāku atvēzienu aktieru ziņā, kā arī filmas ar dziļāku stāstu. Un tas ir tikai loģiski, jo tā tas ir iekārtots jebkurā industrijā. Filma "Blakus" ir labs atspēriena punkts daudzsološai jaunai režisorei. Šķiet, atšķirībā no citiem es ticu, ka šis nav viņas karjeras apogejs, ko arī novēlu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!